Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Mēneša albums: maijs

Intro, 9. jūnijā

Mēneša albums: Marts

Intro, 11. aprīlī

Mēneša albums: Janvāris

Intro, 10. februārī

Mēneša albums: jūlijs 2016

Intro, 2016. g. 9. augustā

Mēneša albums: jūnijs 2016

Intro, 2016. g. 11. jūlijā

Mēneša albums: maijs

Intro, 2016. g. 6. jūnijā

Mēneša albums: aprīlis

Intro, 2016. g. 10. maijā

Mēneša albums: marts

Intro, 2016. g. 8. aprīlī

Mēneša albums: februāris

Intro, 2016. g. 7. martā

Mēneša albums: janvāris

Intro, 2016. g. 5. februārī

Mēneša albums: septembris

Normunds Vucāns, 2015. g. 8. oktobrī

Mēneša albums: jūlijs

Intro, 2015. g. 12. augustā

Mēneša albums: jūnijs

Intro, 2015. g. 8. jūlijā

Mēneša albums: maijs

Intro, 2015. g. 7. jūnijā

Mēneša albums: marts

Intro, 2015. g. 7. aprīlī

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Mēneša albums: augusts

Intro, 15. septembrī

Septembris jau ir pusē, taču tas nekādā gadījumā nedrīkst būt iemesls, lai aizmirstu par visu to labāko, ko mums atnesa mūzikas bizness vasaras beigās. Tieši tāpēc šajās rindās sīkāk par labākajiem albumiem un dziesmām no aizvadītā augusta.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: KelelaLMK

Amerikāņu dziedātāja Kelela ar savu inovatīvo R&B un elektroniskās mūzikas sajaukumu daudzu mūzikas cienītāju uzmanību ieguvusi jau vairāku gadu garumā, bet šķiet, ka viņai ir ambīcijas ar savu mūziku sasniegt vēl krietni plašāku auditoriju. Sekojot iepriekš izdotajam miksteipam un EP, šoruden gaidāms viņas debijas albums Take Me Apart, un tā pirmais singls LMK (saīsinājums no Let Me Know) ir visvairāk ar hita potenciālu apveltītais no viņas līdzšinējiem skaņdarbiem. Jau no pirmās klausīšanās reizes atmiņā iespiežas dziesmas lipīgais piedziedājums, kurā Kelela aicina potenciālu mīlnieku nebūt izvairīgam un atklāti pateikt, ko viņš vēlas, bet tikpat lielu iespaidu atstāj arī Jam City producētais bīts, kas šķiet kā radīts miglainām agras rītas stundas dejām uz lipīgas deju grīdas. Tāpat jāizceļ arī dziesmas videoklips, kas lieliski atsauc atmiņā labākos deviņdesmito beigu un šī gadsimta sākuma žanra paraugus. Šaubos gan, vai LMK sasniegs augstas vietas populārās mūzikas topos, jo tur tomēr dominē pavisam cita formāta dziesmas, tai pat laikā man ir skaidrs, ka tā noteikti ir liekama pie gada lieliskākajām popdziesmām.

Mēneša albums: Tyler, The CreatorFlower Boy

Flower Boyšķiet kā pamatīgs pieturas punkts Tyler, The Creator karjerā, līdz ar to, pēc tā noklausīšanās, tā vien gribas atskatīties uz viņa iepriekšējiem albumiem un salīdzināt tajos dzirdamo. Kad tas ir izdarīts, kļūst skaidrs, ka šo četru albumu garumā to veidotājs ir (pie)audzis — gan muzikāli, gan kā cilvēks. Viņa debijas albumā Goblin dominēja minimālistiski bīti, tiem pārsvarā kalpojot kā fonam viņa agresīvajai vārdu plūsmai, bet ar katru nākamo albumu viņa skanējums ir apaudzis ar papildus elementiem, līdz nonācis pie Flower Boy dzirdamā, kas piepildīts ar interesantiem sampliem un brīnišķīgām instrumentālām partijām, dažbrīd nedaudz atgādinot viņa draugu un sadarbības partneri Frenku Oušenu. Viņa repošanas stils gan joprojām ir visai drūms un dažbrīd agresīvs, bet tas vienlīdz labi izklausās arī uz muzikāli daudz krāsainākiem bītiem — starp citu, arī šo, tāpat kā visus iepriekšējos albumus, Tailers ir producējis pats, tāpēc ir skaidrs, ka katra sīkākā detaļa tajos skan tieši tā, kā viņš to ir gribējis. Līdzīga izaugsme ir vērojama arī liriskā ziņā — ja karjeras pirmsākumos viņš bija dusmīgs jaunietis ar savdabīgu humora izjūtu, kurš izklaidējās vērojot, kā citi izrāda sašutumu par viņa teikto, ar katru nākamo ierakstu viņa teksti ir kļuvuši arvien vairāk nobrieduši un introspektīvi (vienlaikus gan vienmēr saglabājot pieminēto humora izjūtu), un arī šeit viņš runā par tēmām, ko agrāk nebija cilājis. Vairākuma viedoklis atzīst Flower Boy par Tyler, the Creator līdz šim labāko albumu, un es tam pievienojos, jo, lai gan arī iepriekšējie nebija zemē metami, šeit viņš ir atradis savu īsto skanējumu, un jācer, ka viņam to tikpat veiksmīgi izdosies izmantot arī nākotnē.

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: The NationalDay I Die

Jāatzīst, ka manās acīs The National noslēpumaino skumju vītais skanējums sevi pa īstam pierādīja tikai ar grupas iepriekšējo, 2013. gadā izdoto albumu. Gaidot vēstnešus no šī gada veikuma, kuru starpā ir arī Day I Die, pamazām sapratu, ka šī ipašā sajūta joprojām ir dzīvāka nekā jebkad, turklāt no gan no izpildītāja, gan no klausītāja puses. Day I Die ir skaņdarbs, kas, lai arī izmanto klasisko The National formulu, spēj turpināt aizraut un piesaistīt — spēcīgs bungu ritms ar sirdi plosošu ģitāras melodiju un skumji pacilājošiem vārdiem skan tik svaigi kā nekad agrāk. Ja tā nav lieliskas dziesmas pazīme, tad ir grūti izteikt, kas tieši ir.

Mēneša albums: Queens of the Stone AgeVillains

Albums, kas vēsturē daudzu mūzikas mīļotaju acīs ieies kā Queens of the Stone Age deju mūzikas ieraksts, sevī slēpj daudz vairāk nekā izteiktus ritmus un periodisku sintezatoru dominanci. Villains, lai arī izteikti pozitīvāks par savu priekšteci ...Like Clockwork, ir ne mazāk nostrādāts un savu raksturu parādošs — deviņu dziesmu laikā var atrast gan ģitāras partijas, kas nostājās līdzās grupas labākajām, gan aizdomāties liekošas lirikas. Sniegums ir noslīpēts, tikpat, cik noslīpētas būs deju grīdas, sākot skanēt Feet Don't Fail Me vai The Way You Used To Do — šī nav pirmā reize, kad grupa spēlējas ar formulu "rokmūzika deju mūzikas ritmos" un ir skaidrs, ka ar Villains šis koncepts ir sasniedzis savu augstāko punktu.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: LCD SoundsystemTonite

Es nekad neesmu bijis starp lielākajiem LCD Soundsytem faniem, drīzāk gluži otrādi — esmu bijis starp tiem retajiem, kas ņujorkiešu ģēniju līdz galam nekad nav spējis saprast. Nevarētu teikt, ka ar Tonite šis mainās uz visiem laikiem, taču tik ļoti ieinteresēts nu jau vecmeistaru darbos neesmu bijis nekad. Dziesma, kas sevī it kā apkopo ierasto grupas panākumu formulu, nepiedāvājot neko kardināli jaunu, kaut kādu iemeslu dēļ sevī ierauj un ļauj saskatīt apvāršņus, kurus nekad iepriekš neesmu manījis. Nezinu, vai tas ir pulsējošaias, monotonais, taču aizraujošais bits fonā, rečetatīvais vokāls vai kas cits, taču Tonite ir izcils pierādījums, ka arī 2017. gadā grupas pulveris joprojām ir sauss un viņi spēj būt tikpat aktuāli kā pirms gadiem desmit, piemēram.

Mēneša albums: The War On DrugsA Deeper Understanding

Grupas iepriekšējais veikums Lost In A Dream bija viens no 2014. gada labākajiem albumiem, kas palīdzēja The War On Drugs kļūt par stipri lielāku grupu, nekā tā bija pirms tam. Kam tādam sekot allaž ir grūti, taču amerikāņiem tas ir izdevies reti sekmīgi, radot it kā ļoti līdzīgi skanošu ierastu savam priekšgājējam, tajā pašā laikā priekšplānā izvirzot unikālu skanējuma šķautni, kas uzreiz atšķir A Deeper Understanding no jebkā cita, ko kolektīvs iepriekš bija radījis. Muzikāli ierakstā sastopami neskaitāmi astoņdesmito gadu rokmūzikas citāti, turklāt tādi, kas lielākoties varētu kaitināt un šķistu morāli novecojuši, taču The War On Drugs gadījumā strādā perfekti. Laikam jau tas arī ir tas, kas atšķir izcilas grupas no viduvējībām — spēja ierasto padarīt neierastu, un šajā gadījumā šis ir piepildījies par visiem simts procentiem, rezultējoties vienā no gada albumiem.Septembris jau ir pusē, taču tas nekādā gadījumā nedrīkst būt iemesls, lai aizmirstu par visu to labāko, ko mums atnesa mūzikas bizness vasaras beigās. Tieši tāpēc šajās rindās sīkāk par labākajiem albumiem un dziesmām no aizvadītā augusta.

Raimonda Arāja

Mēneša dziesma: Stray From The PathGoodnight, Alt-Right

Vērojot šovasar pasaulē notiekošo, ne vienu vien reizi ir radusies vēlme ķert pēc baldriāņiem vai vismaz izslēgt internetu un neiet ārā no mājas. Tomēr, no otras puses, nepamet cerība, ka teju teju jāpienāk punk mūzikas atmodas brīdim — ir, par un pret ko protestēt, taču žanrā vērojamā politiskā aktivitāte salīdzinoši ar citiem pēdējo gadu “lūzuma punktiem”, ir pārsteidzoši neliela (vai arī es ko esmu palaidusi garām?). Jebkurā gadījumā, post-hardcore apvienības Stray From The Path dusmīgais garadarbs Goodnight, Alt-Right, lai arī pats par sevi nav izcils, tomēr ir iekritis gan manā prātā, gan pleilistē — turpinot Dead Kennedys iesākto “nazi punks f*ck off” tēmu, grupas pāri agresīviem rifiem izkliegtās dusmas rada pārliecinošu skaņu celiņu šim laikam.

Mēneša albums: Brand NewScience Fiction

2015. gadā emo kulta grupa Brand New nāca klajā ar paziņojumu, ka “šis vairs ilgi neturpināsies”, un pagājušogad dienasgaismu ieraudzīja grupas jaunais logo “BRAND NEW 2000-2018”, ko visi uztvēra kā paziņojumu par grupas darbības beigām jau pavisam tuvā nākotnē. Līdz ar to šovasar iznākušais albums Science Fiction grupas faniem ir ne tikai ilgi gaidīta dāvana (iepriekšējais Brand New albums Daisy iznāca 2009. gadā), bet arī aizkustinoša un nostalģijas pilna atvadu vēstule. Jauki, ka savā ierastajā manierē grupa ir tieša (vietām pat pārāk — skatīt Same Logic/Teeth), un nav centusies neko izskaistināt vai “piepucēt”, lai albums izklausītos pēc episkāka, “treknāka” punkta. Muzikāli nav jūtama ne salkanība, ne pompozitāte, kā tas reizēm mēdz notikt grupu pēdējos albumos, un, tikai zinot kontekstu un iedziļinoties tekstos, nolasās tas, ka šīs ir Brand New karjeras beigas, un vietām arī — kāpēc. Albumam cauri vijas ieraksti no psihoterapijas seansiem, kas saderas ar kopējo tematiku — garīgām problēmām, depresiju, radošām grūtībām un to, ka patiesībā būt vienam no bēdīgās jaunatnes iedvesmotājiem nav nemaz tik viegli. Taču albumā jaušams briedums un...cerība. Ja pēc iepriekšējo grupas albumu noklausīšanās nereti pārņēma vēlme piedzerties, palīst zem segas un raudāt, tad Science Fiction ir albums, kuru derētu noklausīties ikvienam, kurš jūtas slikti, kaut vai lai saprastu — ar to var sadzīvot. Mūsu gadiem ilgušais kopīgais psihoterapijas seanss kopā ar Brand New ir beidzies, bet mēs vēl visi esam šeit, un mūsu iemīļotos albumus mums neviens neatņems.

Tavs komentārs