Mēneša albums: jūlijs 2016
Tā ir iegājies, ka jūlijs ir atvaļinājumu un festivālu sezona, līdz ar ko vismaz mūsu platuma grādos šajā mēnesī izdoto ierakstu daudzums parasti nedaudz samazinās. Lai nu kā, šoreiz tas nav tik jūtams — ir iznācis pieklājīgs daudzums jaunu ripuļu, un, par spīti festivālu trakumam, arī mēs šo un to esam paspējuši noklausīties — un līdz ar to jau atkal piedāvājam savus subjektīvos viedokļus.
Gundars Zaburdajevs
Mēneša dziesma: Wild Beasts — Big Cat
Viens no nu jau klajā nākušā Wild Beasts jaunā albuma vēstnešiem Big Cat ir dziesma ar ļoti skaidru vēstījumu gan muzikāli, gan liriski. Stāstot par valdošās varas spēku, Big Cat ir tumšs sintpopa skaņdarbs, kura bīts pirmajās klausīšanās reizēs var likties pārāk vienveidīgs, taču ātri vien kļūst skaidrs, ka tas lieliski iederas stāstā par Lielo kaķi, kurš ir barības ķēdes pašā augšā. Lai arī kopumā dziesma nav izraisījusi vienbalsīgu atzinību, atļaušos uzskatīt, ka tai ir vērts dot iespēju — savā lauciņā šis skanējums strādā izcili.
Mēneša albums: Michael Kiwanuka — Love & Hate
Maikla Kivanukas otrais studijas albums man nāca kā diezgan liels pārsteigums. Lai arī par šī mūziķa kvalitāti šaubīties nekad nebija nācies, biju nelielā šokā par to, cik platu soli Kivanuka ir spējis spert kopš sava debijas ieraksta 2012. gadā, turklāt šis solis ir sperts ļoti daudzos aspektos. Love & Hate ir reizē ļoti pārdomāts un ļoti emocionāls albums, kurā mūziķis lieliski parāda savas spējas radīt mūziku, kurā reizē gan skumdina, gan dod savdabīgu mierīguma sajūtu. Pat ar nelielām rokenrola iezīmēm piešķīris savam soulam vairāk rakstura, Kivanuka turpina iepriekš iemīto ceļu, taču šobrīd jau daudz, daudz pārliecinošāk.
Normunds Vucāns
Mēneša dziesma: Blind Pilot — Umpqua Rushing
Blind Pilot allaž ir bijusi grupa, kas vairāk izceļas ar lieliskiem singliem, nevis pilnmetrāžas albumiem, un arī jaunā ieraksta And Then Like Lions galvenais vēstnesis Umpqua Rushing nav nekāds izņēmums. Šī ir teicama dziesma labākajās grupas tradīcijās, apvienojot sevī to indie folka skanējumu, kura dēļ apvienību kāds vispār ir pamanījis, un ierasti jauku, turklāt nebūt ne banālu tekstu. Skaņdarbs viennozīmīgi ierindojas blakus tādiem kolektīva veikumiem kā 3 Rounds And A Sound un Half Moon kā viens no labākajiem amerikāņu diskogrāfijā, vienlaikus piedāvājot arī vienu no skaistākajiem skaņu celiņiem šai vasarai.
Mēneša albums: Bear’s Den — Red Earth & Pouring Rain
Britu otrais studijas albums ir zināmā mērā pārsteigums, kurā ļoti maz kas ir palicis pāri no viņiem kādreiz tik raksturīgā indie folka, tā vietā to aizstājot ar ļoti stadioniem piemērotu poproku, kurā diezgan bieži ielaužas arī astoņdesmito skaistāko mirkļu estētika. Ierakstā netrūkst brīnišķīgu skaņdarbu, kā tituldziesma Red Earth & Pouring Rain, piemēram, taču, tajā pašā laikā tam ievērojami trūkst oriģinalitātes. Albumu tikpat labi varētu dēvēt arī par to vietu, kurā satiekas The War On Drugs un Mumford And Sons, un tas noteikti nebūs melots. Tiesa — ja šis fakts un absolūts oriģinalitātes trūkums netraucē, Bear’s Den noteikti Tavā atskaņotājā ielauzīsies uz palikšanu. Arī man tā bija — kolīdz pieņēmu to, ka neko jaunu diskā nesadzirdēšu, tas pamanījās ļoti pielipt.
Lauris Anstrauts
Mēneša dziesma: Francis and the Lights — Friends Feat. Bon Iver
Par Chance the Rapper runāšu arī pie mēneša albuma, bet pagaidām viņu nākas pieminēt arī pie mēneša dziesmas, jo tās daļas ir dzirdamas arī Francis and the Lights producētajā dziesmā Summer Friends no Chance maijā iznākušā miksteipa Coloring Book. To noklausījušies, daudzi steidza salīdzināt Francis and the Lights vokālu ar Bon Iver, un, kā izrādās, šis salīdzinājums ir bijis visai pamatots, jo, Džastins Vernons šajā dziesma piedalās kā viesmākslinieks, pie tam viņu abu vokālus tajā nav nemaz tik viegli atšķirt. Abiem kopīga ir arī ietekmēšanas no astoņdesmitajiem un klasiska r&b, bet, ja Vernons to parasti aiznes nedaudz eksperimentālā virzienā, Frensiss tā vietā vairāk skatās uz popmūziku. Tas gan nav nekas slikts, jo, lai gan Friends skan nedaudz par savdabīgu, lai iegūtu lielu mainstream uzmanību, savā būtībā tā ir patiesi lieliska popdziesma. Pie tam, visai lielu interesi izsauca šīs dziesmas videoklips un Kanjes Vesta atrašanās tajā, tā kā kas zina — varbūt Friends beigu beigās kļūs par šī gada pārsteiguma hitu.
Mēneša albums: Jamila Woods - HEAVN
Čikāga ir viena no slavenākajām ASV pilsētām, līdz ar to, no tās vienmēr ir nākuši arī neskaitāmi slaveni mūziķi, tomēr šķiet, ka šobrīd tai ir pievērsta pastiprināta uzmanība. Tās centrā, protams, ir izcilais Chance The Rapper, bet pa daļai no tās izdodas iegūt arī citiem Čikāgas mūziķiem, kas ar viņu sadarbojas, piemēram, Džamilai Vudsai, kuras balsi var dzirdēt gan Sunday Candy, gan Blessings, gan vēl vairākās citās no viņa dziesmām. Pateicoties šai uzmanībai, daudziem mūzikas cienītājiem izdevās pamanīt arī jūlija vidū paklusām izdoto viņas albumu HEAVN, kura veidošanā roku pielicis arī Chance un vairāki viņa sadarbības partneri. Tiesa gan, nav arī tā, ka Vudsai šī palīdzība no malas būtu ārkārtīgi nepieciešama — šajā albumā viņi pierāda to, ka viņai lieliski padodas ne tikai dziedāt, bet arī rakstīt dziesmas. HEAVN ir albums par to, ko šobrīd nozīmē būt jaunai, melnādainai sievietei ASV, bet, lai gan šis albums ir tiešs un neglaimojošs, tā kopējā noskaņa, šķiet, tomēr ir vairāk cerīga par nākotni, nekā drūma par šodienu. Tāpat HEAVN izceļas arī ar nevainojamu producentu darbu, tāpēc Vudsa pilnīgi noteikti ir pelnījusi uzslavas gan par to, ko centusies pateikt, gan par veidu, kādā tas pateikts.
Raimonda Miķelsone
Mēneša dziesma: Beach Slang — Punks In a Disco Bar
Pirmais Beach Slang gaidāmā albuma priekšskatījums jeb šomēnes izdotā dziesma Punks In A Disco Bar ir tieši tas, kādēļ šo grupu mīl — skaļa un himniska dziesma, kas vienlaicīgi ir gan pancīga, gan sapņaina un jau atkal pieskaras tēmai — kā ir būt jaunam un nesaprastam? Dziesma kā vasaras vakars priekšpilsētā uzvēdī pēc alkohola, lētām cigaretēm un tās sajūtas, kad tev ir padsmit gadu un nav nekādas sajēgas par to, kas notiks tālāk. Skaisti.
Mēneša albums: Descendents — Hypercaffium Spazzinate
Ņemot vērā to, ka ar šo albumu amerikāņu panki Descendents atgriežas no 12(!) gadu ilgas pauzes, ir skaidrs, kāpēc šis albums tika gaidīts. Un tas neliek vilties. Grupa no saviem hardcore pirmsākumiem ir aizvirzījusies nu jau līdz salīdzinoši maigam pankrokam/poppankam (kas gan vēl arvien ir enerģijas pilns), taču pilnībā saglabājusi sev raksturīgo asprātību, vienkāršību un, galu galā, arī dzīvesprieku. Tematiski šeit ir nedaudz no visa — grupa pamanās gan izteikt leģitīmas dzīves sāpes, ka vecums nenāk viens un dažreiz nevar ēst visu, ko gribas (pretēji grupas senākajiem sacerējumiem, kas radīja priekšstatu par dziļu mīlestību pret junk food), atgādināt, ka no žēlošanās nekas labs dzīvē nerodas (Victim Of Me), kā arī vērsties gan pret mačisma kultūru (Testosterone), gan reliģijas fanātiķiem (Shameless halo). Pa vidu Descendents iemet arī pāris sirsnīgus un siltus vēstījumus par draudzību un mīlestību un nobeidz albumu ar vārdiem, kas vislabāk raksturo ne tikai grupas daiļradi un attieksmi, bet viņu pārstāvēto kultūru un vērtības — Frustrato-rock or chainsaw pop / Or whatever it is we play /This is our family, and it will always be this way. Sirsnīgi, vienkārši un patīkami — šis albums ir kā satikt sen neredzētu, bet tuvu draugu.
Kārlis Arājs
Mēneša dziesma: Korn — Rotting in vain
Korn ir tikuši pāri savai pusmūža krīzei un vairs nejūt vajadzību eksperimentēt ar dubstep elementiem, kuri iepriekš atstāja iespaidu, ka grupa cenšas panākt aizbraukušu vilcienu. Pirmajā gaidāmā albuma singlā ņūmetāla veterāni ir atgriezušies pie savām saknēm ar spēcīgiem ģitāru rifiem un Deivisa izmisušo balsi. Pirmo reizi dzirdot šo dziesmu, rodas iespaids, ka tai vajadzētu atrasties Untouchables albumā, un tas ir augstākais kompliments, ko Korn pēdējo septiņu gadu laikā varētu sniegt.
Mēneša albums: Viola Beach — Viola Beach
Dzejnieks Nils Hilborns reiz teica, ka mākslinieks ir visslavenākais dienu pēc savas nāves. Sava taisnība tur ir, jo daudzi vēl joprojām nezinātu, kas šī ir par grupu, ja vien viņi visi nebūtu traģiski gājuši bojā, taču pēc negadījuma, kad Zviedrijā gāja bojā visi grupas dalībnieki, arvien vairāk un vairāk cilvēku ir iepazinušies ar šo puišu daiļradi. Nesen tika izdots vienīgais albums, ko grupa paspēja ierakstīt, un, lai arī studijas ieraksti ir gatavi vien deviņām dziesmām, šis albums neliek vilties. Rotaļīgs indie tiek apvienots ar tekstiem, kuros apdziedātas vēlas naktis un neveiksmīgas mīlestības, un visvairāk albums demonstrē to, kāds potenciāls patiesībā bija šiem puišiem. Tādas dziesmas kā Call you up vai Boys that sing skaidri demonstrē to, ka, ja šai grupai būtu bijis vairāk laika augt, mēs varētu baudīt daudzus lielisku albumu.
