Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Mēneša izvēles: aprīlis

Intro, 2017. g. 11. maijā

Mēneša albumi: septembris

Intro, 2016. g. 11. oktobrī

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Mēneša ieraksti: februāris 2018

Intro, 13. martā

Par izcilu jaunu ierakstu trūkumu sūdzēāmies jau janvāra mēneša ierakstu apkopojuma ievadā, bet, ja klusāks janvāris mūzikas pasaulē nav nekas neierasts, tad februārī gan parasti viss uzņem apgriezienus un katru nedēļu iznāk pa kādam mūzikas cienītāju intensīvi apspriestam albumam. Šis gads gan ir bijis izņēmums un, vismaz līdz februāra beigām, nevienam vēl nebija izdevies ar savu albumu radīt ievērojamu ažiotāžu mūzikas kritiķu vidū. Tas gan nenozīmē, ka februāris ir pavisam izticis bez lieliskas mūzikas — tā vienkārši ir cītīgāk jāmeklē, un tieši to arī esam darījuši mēs, labāko no saviem atradumiem piedāvājot šajā rakstā.

Jana Udovenko

Mēneša albums: Rhye — Blood

Sākotnēji par Rhye otro albumu man bija nedaudz bail, jo plates pirmais vēstnesis Please šķita kā pārpalikums no dueta debijas albuma Woman, taču līdz ar otro singlu Taste atplauka cerība par lielisku turpinājumu. Jāsaka gan, ka, diemžēl, neko labāku es šajā albumā tā arī neatradu, tai pat laikā, Rhye šeit ļoti labi turpina darīt to, ko jau iesāka pirms pieciem gadiem. Jutekliskas melodijas, seksapīls un azarts vijas cauri visām Blood dziesmām. Vēl vienu šādu albumu Rhye, visticamāk, nevarēs atļauties izdot, ja vēlēsies palikt aktuāli kritiķu vidū, bet šim brīdim Blood ir lielisks albums, kas ikdienas dzīvē atgādina par skaistumu un ienes to tajā.

Mēneša dziesma: El Perro Del Mar — Mirrors

Dziesma par cerību. Dziesma par sapratni. Dziesma par mīlestību. Pret sevi un citiem. Zviedru māksliniece Sāra Asbringa jeb El Perro Del Mar ir pārspējusi pati sevi dziesmā Mirrors, kas arīdzan ievada viņas jauno EP We Are History. Šajā ierakstā tiek apskatīta mūsdienu pasaules ietekme uz cilvēci, un Mirror ir viens no sešiem šīs mazās plates stāstiem, kurā mijas dialogs ar sevi un jebkuru citu cilvēku par cerību būt labākai un cenšanos būt pēc iespējas saprotošākai pret pasauli un apkārtesošajiem. Šis spars pēc dziļākas empātijas lieliski nolasās Sāras dziedājumā un tiek papildināts ar brīnišķīgu arfas spēli, kas lika man iemīlēties šajā dziesmā jau no pirmās sekundes. Jo, pat ja ne vienmēr sanāk, tieši gribasspēks uzlabot savu skatu uz sevi un pasauli ir tik vitāli svarīgs lielām pārmaiņām.

Lauris Anstrauts

Mēneša albums: A.A.L (Against All Logic) - 2012 — 2017

Šī ir nedaudz amizanta mēneša albuma izvēle, jo, līdzīgi kā daudzi citi mūzikas cienītāji, es šo ierakstu būtu palaidis garām, ja vien kāds nebūtu pamanījis to, ka zem šī pseidonīma slēpjas pazīstamais elektroniskās mūzikas producents Nikolass Jārs, pēc tam šai ziņai nonākot arī lielākajos mūzikas medijos. Tomēr man atliek tikai priecāties par to, ka šis albums tomēr ir nonācis līdz manām ausīm, jo, manuprāt, tas ir labākais no šī gada pirmajos divos mēnešos dzirdētajiem (un jā, es tāpāt teiktu arī nezinot, kas ir tā īstais autors). 2012 — 2017 ir ļoti atšķirīgs no Jāra ierastā eksperimentālā materiāla, un tas kļūst skaidrs jau no pirmās dziesmas, kurai dots visai trāpīgs nosaukums — This Old House Is All I Have. Trāpīgs tāpēc, ka šis albums ir Jāra cieņas apliecinājums klasiskai house mūzikai (un caur to arī, protams, disko un fankam), līdz ar to, tas ir krietni vairāk orientēts uz deju grīdām, nekā mūzika, ko no viņa esam ieraduši dzirdēt. Tiesa gan, tajā tāpat ir iespējams sadzirdēt viņa rokrakstu, jo klasisko bungmašīnu bītiiem, klavieru cilpām un dvēseliskiem vokāliem ik pa brīdim pievienojas arī daudz dīvaināki sampli un melodijas, kas arī visvairāk izceļ šo albumu citu līdzīgu ierakstu starpā. Šis albums varbūt arī ir bijis iecerēts tikai kā blakusprojekts Jāra ierastajai daiļraidei, bet gala rezultāts ir viens no labākajiem ierakstiem viņa nu jau visai plašajā diskogrāfijā.

Mēneša dziesma: Caroline Rose — Getting To Me

Februāra vidū iznāca amerikāņu mūziķes Kerolainas Rouzas otrais albums Loner, kurā patiešām netrūkst lielisku dziesmu. Viena no tām ir arī singls Getting To Me, kurā viņa nedaudz atkāpjas no ironiskā un viegli ekscentriskā skatu punkta, kas dzirdāms lielā daļā citu viņas dziesmu, tā vietā apdziedot vientulību. Getting To Me īsti nevarētu nosaukt par skumju dziesmu, bet tai cauri vijas autores emocionālais pārdzīvojums, radot skaisti saldsērīgu noskaņu. To vēl vairāk pastiprina dziesmas instrumentālā daļa, ar lieliski piemeklētām stīgu partijām, kas, saspēlējoties ar Rouzas balsi, papildina dziesmas pamatā esošo ģitāras melodiju. Lai gan Rouzas pārstāvētais singer-songwriter žanrs pēdējā laikā ir bijis visai piesātināts ar relatīvi līdzīgu mūziku, liriskais talants un māka radīt atmiņā paliekošas melodijas, ko viņa lieliski demonstrē šajā dziesmā, Rouzu pilnīgi noteikti spēj izcelt citu mūziķu starpā.

 

Karlis Arajs

Mēneša albums: Franz Ferdinand — Always Ascending

Britu zēni Franz Ferdinand plašākai sabiedrībai kļuva pazīstami aizvadītās dekādes vidū, kad izlaida savu mega hitu Take Me Out. Kopš tā laika aiztecējis daudz ūdeņu, bet vīri turpinājuši strādāt. Izdoti vairāki albumi, apceļota pasaule, bet slavas zenītā atgriezties tā īsti nav izdevies, kas ir nedaudz dīvaini, jo mūzika vienmēr ir bijusi kvalitatīva. Ar savu jaunāko veikumu Franz Ferdinand turpina iegriezt ballīti savā — depresīvā britu stilā, ko tik daudzas grupas ir centušās kopēt. Tas, kas šo albumu izceļ starp citiem, ir ļoti spēcīgā vidusdaļa, kur atrodamas tādas dziesmas kā Academy Award un Lois Lane. Taču viss albums kopumā atstāj ļoti pozitīvu pēcgaršu. Klausoties to rodas vēlme paņemt glāzi džina, skatīties kā aiz loga līst lietus un domāt par to, kas īsti ir sasniegts.

Mēneša dziesma: Father John Misty — Mr. Tillman

Džošs Tillmans ir muzikālais iemiesojums milleniāļu eksistenciālajai krīzei. Ar savu jaunāko dziesmu tētuks nolēmis vērot sevi caur viesnīcas darbinieka acīm, kurš redz Tillmana destruktīvo dzīvesveidu, taču vairāk uztraucās par savas viesnīcas reputāciju. Savukārt muzikāli dziesma iederētos jebkurā Bītlu albumā. Vienkārša akustiska ģitāra, kurai ik pa brīdim pievienojas viegli psihodēliskas notis. Video, kas tika izlaists kopā ar dziesmu jāpiemin vien tāpēc, ka Father John Misty beidzot ir pabeidzis savu transformāciju un izskatās gluži kā Džims Morisons. Tagad vien jācer, ka beigas nebūs tikpat skumjas kā Morisona gadījumā. 

Tavs komentārs