Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Metāls un ne tikai Dainuvas ielejā: Devilstone festivāla apskats

Raimonda Arāja, 23. jūlijā

Tajā pašā nedēļas nogalē, kurā liela daļa latviešu saplūda Salacgrīvā, lai baudītu Latvijas sabiedrības vidusslāņa obligāto izklaides pasākumu Positivus, citi kāpa autobusos un mašīnās un devās ciemos pie brāļiem lietuviešiem baudīt festivālu, kura apmērs ir mazāks, nosaukums — draudīgāks, taču atmosfēra — vismaz tikpat draudzīga. Devilstone nosaukums lieliski piestāvētu jebkurai sātanistu orģijai, taču realitātē šis šķiet viens no draudzīgākajiem pasākumiem, kuros gadījies pabūt. Jā, muzikālā programma ir pasmaga (pie tā nonāksim vēlāk), taču festivāla sociumā nemana nekādas agresijas pazīmes un/vai nejaucības. Apmeklētāju vidū valda pieklājīga un patīkama atmosfēra, pieņemti un pieskatīti ir gan bērni, gan četrkājainie draugi, un visa pasākuma laikā man neizdodas satikt nevienu pašu kretīnu vai kādu, kas varētu kaut mazākajā mērā pretendēt uz šo titulu. Alus, kā jau nākas, plūst aumaļām, šur tur redzama arī kāda pa kluso ienesta šņabja pudele (festivāla teritorijā, tai skaitā telšu pilsētā, teorētiski nedrīkst ienest nekādu alkoholu), ik pa brīdim gaisā uzvēdī marihuānas aromāts (kā jau vienmēr), bet kopumā nemana pārlietojušos vai pārdzērušos cilvēkus, kas citiem traucētu dzīvi vai mūzikas baudīšanu.

Organizatori ir viennozīmīgi pastrādājuši pie tā, lai festivālā būtu patīkami atrasties — piedomāts gan par tīrību un kārtību, gan par aktivitāšu daudzveidību. Koncertu starplaikos vai paģiru rītā ir iespēja gan uzspēlēt klavieres, gan piesēsties pie molberta un atklāt savu iekšējo Pikaso, ir arī lērums galda (un ne tikai galda) spēļu, kurās apmeklētāji aktīvi iesaistās. Papildus tam uz atsevišķas skatuves dienā var piedalīties diskusijās par mūziku (diemžēl tikai lietuviski), pavērot kādu meistarklasi (arī lietuviski), vai, piemēram, piedalīties growlošanas konkursā. Naktī, savukārt, tiek rādītas savdabīgas filmas. Ja ar to nepietiek un tomēr vilina modernās dzīves labumi, festivāla sponsoru Monster teltī var pat atlaisties un uzspēlēt xbox vai pavērot, kā savu māku demonstrē BMX un skeitborda profesionāļi. Jāpiebilst, ka pats festivāls arī notiek ļoti gleznainā vietā pie upes, līdz ar to vienmēr ir arī opcija izplunčāties. Nevienā brīdī neaptrūkstas, ko darīt.

Paēst un iedzert var par ļoti pieņemamām cenām — bundža alus maksā ne vairāk, kā vairumā Rīgas bāru, un ko apēdamu var iegādāties arī pa visai pieņemamu cenu. Padomāts ir par visiem — starp burgeriem, frī un hotdogiem var atrast arī sautējumus, zupas, pankūkas un falafelus un humusus gaļas neēdājiem.

Festivāla muzikālais lainaps nedaudz zaudē citiem festivāliem ar to, ka tajā trūkst lielu, skaļu vārdu — tajā pārsvarā uzstājas maza un vidēja mēroga grupas, kuras ir izpelnījušās zināmu atzinību un kurām ir savs fanu pulks, taču par kurām pārējai pasaulei varbūt pat nav ne jausmas. Līdz ar ko pasaulslavenas grupas var negaidīt, taču, ja gribas atklāt ko jaunu, šis festivāls ir īstā vieta. Liela daļa laika atvēlēta metālam, taču šogad lainapā daudz redzami arī visi post žanri, ir pa kādam indie vai elektronikas kolektīvam, līdz ar to arī tiem, kam varbūt ne līdz galam patīk metāls, ir pietiekoši daudz, ko redzēt. Lainapā ir daudz pērļu, par ko organizatoriem paldies, taču visai daudz ir arī viduvēju un salīdzinoši garlaicīgu uzstāšanos, kuras varētu aizstāt ar ko labāku. Tomēr jāatzīst, ka par šo cenu un šajos platuma grādos Devilstone šobrīd ir labs piedāvājums.   

Man festivāls sākas ceturtdienas vakarā ar beļģu metālistiem Oathbreaker, kas ir viena no tām grupām, kuru koncertu jau laikus esmu atzīmējusi kā must see. Grupa dzīvajā izklausās tieši tikpat labi kā ierakstos, un sapulcē pietiekoši lielu pūli, taču gaismotājs diemžēl koncerta laikā ir apņēmies pamodināt epilepsiju arī tajos cilvēkos, kam tādas nav, un lutina publiku ar strobe gaismām, kam vajadzētu papildināt mūzikas radīto efektu, bet kas vismaz man rada pretēju efektu — izraisa galvassāpes un traucē baudīt koncertu. Pēc Oathbreaker apkārt parādās džointi un pa kādam cilvēkam dzīvnieku kostīmos vai tamlīdzīgos ietērpos un uz skatuves kāpj zviedru puiši Truckfighters, kuri publiku izkustina jau daudz vieglākos, taču aktīvos stoner dad rock ritmos. Franču kolektīva Alcest uzstāšanos pēc tam tā arī nesagaidu — grupa ir nokavējusi lidmašīnu, un viņu uzstāšanās ir pārcelta uz diviem naktī, taču divos vēl nekas nenotiek, un beigās kavēšanās ir tik ilga, ka nospļaujos (metaforiski, ne fiziski) un dodos gulēt. Nākamās dienas rītā izrādīsies, ka es tāda neesmu vienīgā.

Festivāla otrajā dienā ar brokastu alu rokās jau divpadsmitos no rīta dodos vērot vietējos emo puišus Antonio Risque, kuru nosaukums gan, jāatzīst, izklausās izsmalcinātāk nekā viņu mūzika. Lai arī muzikāli grupa ir smēlusies iedvesmu no labākajiem, un vietām izklausās visnotaļ cienīgi, dziesmu vārdi satur visai nodrāztas frāzes par skeitošanu un marihuānas pīpēšanu, tādējādi radot spēcīgu disonansi starp skaņu un saturu. Atliek vien cerēt, ka grupa paaugs un atradīs iedvesmu kvalitatīva satura radīšanai. Noise rock kolektīvs Kapitan Korsakov sniedz visai aizmirstamu koncertu — lai arī ik pa brīdim var sadzirdēt interesantus muzikālus risinājumus, kas liek saspicēt ausis, kopumā uzstāšanās ir vienveidīga un ne ar ko īpaši neizceļas.

Somu dūmroka pārstāvji Grave Pleasures, savukārt, ir viens no maniem festivāla atklājumiem — pilnīgi melnā ģērbušies kungi, kas labākajās postpanka un gotu tradīcijās dzied par nāvi, tumsu un mīlestību, nebaidoties izmantot pat tādas frāzes kā lipstick on your tombstone un genocidal love. Par to, kāda varētu būt genocidal love, prātošu visu vakaru, taču jāatzīst, ka tas izklausās labi, un, pateicoties solista harizmai, šis koncerts ne tikai pārliecina, ka vēlāk jānoklausās grupas albums, bet arī liek vēlēties pie pirmās iespējas melnu sveču gaismā iedzert vīnu.

Vēlāk vakarā itāļi puišu Soviet Soviet koncerts iekustina sanākušās publikas kājas, pierādot, ka ir pelnījuši savu uzstāšanos festivālā, taču viņu repertuārs pēc apmēram divdesmit minūtēm sāk šķist uzkrītoši vienveidīgs, līdz ar to visas publikas uzmanību grupa nenotur. Zviedru roka kolektīvs Graveyard, kas uzstājas pēc viņiem, savukārt, pulcē visus festivāla tētukus (un pietiekoši daudz citu cilvēku), sniedzot gaumīgu un kvalitatīvu priekšnesumu, kurā prasmīgi sapludināts klasiskais roks ar nedaudz psihedēliskā un pa kādai blūzīgai noskaņai. Lai nu kas, bet Graveyard festivāla atmosfērai piestāv pat ļoti.

Piektdienas vakara labāko koncertu gan sniedz islandiešu metālisti Solstafir. Šos puišus dzīvajā esmu iepriekš redzējusi precīzi vienreiz, taču šoreiz acīmredzot hedlaineru statuss dara savu, un koncerts ir viennozīmīgi daudz labāks nekā tas, ko gadījās baudīt iepriekš. Pirms dziesmas Necrologue arī teic pašu vienkāršāko, bet vienlaikus arī aizkustinošāko pēdējā laikā dzirdēto runu, atgādinot sanākušajiem, ka mentālā veselība un pašnāvība vēl arvien ir sāpīgi aktuāla lieta, un aicinot visus rūpēties par sevi un vienam par otru.

Sestdienas agrā pēcpusdienā festivāla apmeklētāji piedzīvo patīkamu pārsteigumu  — izziņotā “pārsteiguma grupa” izrādās neviens cits kā Get Your Gun — dāņu kolektīvs, kas dienu iepriekš uzstājies arī mūsu pašu Positivus festivālā. Šķiet, ka Lietuvā šos puišus pazīst un mīl vairāk nekā pie mums — uz viņu koncertu saskrējis vesels pūlis, kas, šķiet, šo mūziku neklausās pirmo reizi. Get Your Gun gribas izcelt kā vienu no izcilākajiem festivālā redzētajiem priekšnesumiem — bez liekām ceremonijām vai ārišķībām, šis kolektīvs iegremdē publiku hipnotizējošās harmonijās, kamēr solista spēcīgā balss aizķer klausītājam kaut ko iekšā un atstāj viennozīmīgi spēcīgu pēcgaršu. Savukārt poļu kungi Blindead, ar kuru ierakstiem esmu iepazinusies pirms festivāla un nospriedusi, ka uz šo jau nu jāaiziet, diezgan ļoti liek vilties. Grupai absolūti trūkst harizmas, turklāt šķiet, ka tā īsti cenšas tikai puse grupas, savukārt otra labāk atrastos mājās pie poļu Panorāmas ekvivalenta un pierogiem, nevis kaut kādā Lietuvas festivālā. Aizejot uz Warbringer, kas sākuši spēlēt vienlaicīgi ar Blindead, nožēloju savu iepriekšējo izvēli, jo šie amerikāņu thrash metālisti, acīmredzot, visu festivāla dzīvības centru ir atvilkuši pie sevis — aktīvi ir ne tikai pie skatuves esošie un mošojošie fani, bet arī visapkārt piesēdušie vai piestājušie, jo, atšķirībā no Blindead, Warbringer harizmas netrūkst.

Britu indie jaunieši Pretty Vicious sniedz festivāla baudāmāko indie koncertu. Viņu uzstāšanās ir enerģijas pilna, puiši ir pārliecināti, un vietām atsauc atmiņā agrīnus Arctic Monkeys, un pat pasīvākie klausītāji, kas grupas daiļradi dzird varbūt pat pirmo reizi, atzinīgi novērtē lieliski izpildīto Igija Popa dziesmas I wanna be your dog kaveru. Ņujorkas synthpop duets Tempers savukārt parāda sanākušajiem to, cik daudz var panākt ar bungu mašīnu, basģitāru un attiecīgu atmosfēru. Lai arī mūzika ir visnotaļ monotona un neko jaunu sadzirdēt neizdodas, dueta priekšnesums spēj noturēt publikas uzmanību. Apkārt ekstravaganti ģērbušies jaunieši piešķiļ pa kāsim, un, pievēruši acis, šūpojas ritmā visu koncerta laiku. 

Kamēr Tempers hipnotizē savu publiku, uz galvenās skatuves uzstājas vieni no festivāla galvenajiem māksliniekiem — Satyricon, kas klausītājiem piedāvā ne pārāk smagu black metālu. Grupa pamanās sapulcēt lielāko pūli visā festivālā un koncerta laika ir saprotams, kādēļ —  šis ir ne vien kvalitatīvs metāla koncerts, bet arī labs skatuves šovs, kurš dažbrīd gan šķiet atstrādāts, tomēr pavelk līdzi visu publiku. Īpaši gribas izcelt jaunieti, kurš visu koncertu tur kājām gaisā apgrieztu krustu, kas taisīts no mežā atrastiem zariem.

Vakara gaidītākais koncerts ir kolektīva Zeal and Ardor uzstāšanās. Šos puišus dzīvajā esmu vēlējusies redzēt jau kopš brīža, kad interneta neceļos uzskrēju viņu pagaidām vienīgajam ierakstam Devil Is Fine. Devil Is Fine nav pārāk garš ieraksts, līdz ar to grupa ir “pierakstījusi” klāt pietiekoši daudz jauna materiāla, lai spētu sniegt pilnvērtīgu koncertu. Festivāla apmeklētāji arī zina, uz ko nāk — daudzi dzied līdzi ja ne visām dziesmām, tad ierakstā atrodamajām noteikti. Sanākušo arī ir tik daudz, ka vietu atrast nav nemaz tik viegli, pat ņemot vērā to, ka blakus esošā upe ir applūdusi un zeme pie skatuves pārvērtusies kārtīgā žļurgā, kurā kājas grimst līdz potītēm. Koncertā izskan gan episkā Blood In The River, gan šausmu filmām piestāvošā Children’s Summon, gan, protams, grupas zināmākais gabals Devil Is Fine. Gan Manuela Gaņjē vokāls, gan pārējās grupas priekšnesums neatpaliek no albumā dzirdētā un atliek tikai cerēt, ka projekts turpināsies arī pēc šīs tūres. Kad grupa nogājusi no skatuves, pūlis vēl ilgi sauc to atpakaļ, bet puiši diemžēl neatgriežas. Atgriežas tikai realitāte ar visu slapjās žļurgas sajūtu kurpēs.

Nākamajā rītā tos, kas paši nav spējuši piecelties, pusdivpadsmitos pamodina...metāls. Tieši blakus telšu pilsētai esošo skatuvi pēc kārtas pārņem vairākas grupas, kuras no miega uzceļ pat visciešāk guļošos. Interesanta pieeja tam, lai veicinātu mājās došanos. Kad mantas sakrāmētas un pēcfestivāla brokastu alus iegādāts, var sākt doties uz Anīkšču pusi gar blakus esošajiem kapiem. Izrādās, ka tieši šajā svētdienas rītā šeit notiek bēres — pie tam tieši pie ceļa, pa kuru garām slāj nebeidzama rinda nesen pamodušos festivāla apmeklētāju ar krekliem, kuriem virsū sadrukāti metāla grupām nereti raksturīgie viegli sātaniskie uzraksti. Ar šo sirreālo skatu Devilstone festivāls mums ir noslēdzies.

Raksta foto: ManoFestivalis.lt

Foto no pasākuma var apskatīt mūsu instagram.

Ja gribas vēl kādu vizuālu ieskatu tajā, kā izskatās Devilstone festivālā, pasākuma organizētāji ir salikuši kopā pāris glītus video, ko vari apskatīt zemāk. 

Tavs komentārs