Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Efterklang — Altid Sammen
Keane — Cause And Effect
M83 — DSVII
Blink-182 — NINE
Liam Gallagher — Why Me? Why Not.
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
20: Jāņa Ruņģa Klātbūtne, Tallinas Pagalms
20: Ploho, Klubs Depo
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
OKTOBRIS
03: Behemoth, Palladium koncertzāle
03: Kārlis Kazāks, Melno Cepurīšu Balerija
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Way Out West 2019 festivāla apskats: otrā daļa

Lauris Anstrauts, 20. augustā

Kā jau varēja lasīt festivāla apskata pirmajā daļā, šī gada Way Out West festivāla pirmā diena bija tik aizraujoša, ka paskrēja ļoti ātri. Mūs gan gaidīja vēl divas dienas, kas solījās būt ne mazāk piepildītas, tāpēc piektdienas pēcpusdienā atkal devāmies uz Slotskūgenas parku, lai turpinātu baudīt mūziku un festivāla atmosfēru.

Kad ieradāmies festivālā, uz Azalea skatuves savu uzstāšanos tikko bija uzsācis britu kolektīvs Jungle. Šķiet, ka šis uzstāšanās laiks viņiem ļoti labi piestāvēja, jo karstā pēcpusdienas saule lieliski saderēja ar viņu mūziku, ļaujot sarīkot nelielu ballīti pie vienas no festivāla galvenajām skatuvēm. Mums gan saule šķita par karstu, tāpēc koncertu klausījāmies nedaudz tālāk no skatuves, slēpjoties ēnā, ko sniedza no sagrieztiem apģērba gabaliem veidota mākslas instalācija. Jāsaka, ka šīs instalācijas novietojums bija stratēģiski ļoti labi izvēlēts, jo tā atradās tieši pa vidu starp abām galvenajām skatuvēm, nemitīgi sniedzot iespēju klausīties koncertus un vienlaikus patvērties no saules vai lietus.

Tikpat labu patvērumu no laika apstākļiem, kā arī lielisku mūziku, sniedza arī teltī ierīkotā Linne skatuve, kur pirmajā dienā jau redzējām gan IDLES, kas kļuva par vienu no visa festivāla labākajiem koncertiem, gan vairākus citus lieliskus koncertus. Festivāla otrajā dienā šo sēriju turpināja amerikāņu dziesminiece Mitski, kuras koncerts man kļuva par vienu no festivāla lielākajiem pārsteigumiem.

Tā kā nebiju pirms tam dzirdējis nevienu viņas uzstāšanos ne dzīvē, ne ierakstā, biju gatavojies tam, ka šis koncerts varētu izklausīties tikpat melanholiski kā viņas ieraksti, bet izrādījās tieši pretēji — viņa izskatījās kā īsta rokzvaigzne, visa koncerta garumā nerimstoši kustoties pa skatuvi un dažādos kreatīvos veidos iesaistot savā priekšnesumā arī galdu un krēslu, kas atradās skatuves vidū. Protams, tā visa laikā ne uz brīdi viņa neaizmirsa arī priecēt visus sanākušos ar tehniski nevainojamu un satriecoši emocionālu dziedājumu. Tā visa iespaidā uz koncerta beigām iedomājos, ka Mitski harizma un izturēšanās uz skatuves man atgādina kaut ko no St. Vincent, kas liek domāt, ka arī viņa jau drīz varētu būt redzama uz milzīgu festivālu galvenajām skatuvēm.

Pāris stundas vēlāk uz tās pašas skatuves mani pārsteidza arī britu dziedātāja NAO, tiesa gan, viņas gadījumā pārsteigumu radīja kas cits. Pirms šī koncerta īsti nebiju viņu mērķtiecīgi klausījies, tāpēc man likās, ka zinu tikai pāris viņas dziesmas, bet tā laikā sapratu, ka patiesībā esmu dzirdējis krietni vairāk. Turklāt šīs dziesmas arī lieliski izklausījās dzīvajā izpildījumā, savukārt pati NAO ir dzimusi popzvaigzne, koncerta laikā priecējot atnākušos gan ar iespaidīgām deju kustībām, gan ar rožu mētāšanu publikā. Ar tikpat lielu enerģiju atbildēja arī pūlis, aktīvi dziedot un dejojot līdz visām dziesmām, kas radīja perfekta popa koncerta sajūtu.

Tieši Linne skatuvi festivāla gaitā atzinām par savu iecienītāko, jo visu trīs dienu garumā tieši tās programma bija visvairāk piesaistošā. Way Out West otrajā vakarā uz tās uzstājās arī amerikāņu instrumentālais trio Khruangbin, kuri Zviedrijā, šķiet ir visai iecienīti. Tā saku tāpēc, ka viņu koncerts pulcēja vienu no lielākajiem pūļiem, ko pie šīs skatuves sanāca redzēt, un ātri vien varēja saprast kāpēc, jo viņu spēlēties psihodēliskais fanks dzīvajā izklausījās vēl iespaidīgāk nekā ierakstos. Diemžēl gan nevarēju šo koncertu noklausīties līdz galam, jo bija jādodas galvenās skatuves virzienā, lai jau laicīgi ieņemtu vietu pirms hedlaineru koncerta.

Festivāla otrajā vakarā šī loma bija atvēlēta rokmūzikas leģendām The Cure, kuri joprojām ir vieni no pieprasītākajiem festivālu hedlaineriem, par spīti tam, ka grupas pastāvēšanas vēsture ir iegājusi jau piektajā gadu desmitā. Koncertu viņi uzsāka ar sapņainajām albuma Disintegration dziesmām Plainsong un Pictures Of You, kas viņiem ļāva jau no paša sākuma pilnībā pārņemt publiku savā varā. Starp citu, tā kā šogad ir pagājuši trīsdesmit gadi kopš šī albuma izdošanas, koncerta setlistē bija diezgan daudz Disintegration dziesmu — šķiet, ka izskanēja pat vairāk nekā puse no tā. Tā kā šis albums ir pazīstams ar ne tām priecīgākajām dziesmām, arī koncerta kopējā noskaņa bija nedaudz melanholiska, tiesa gan arī tāpat tajā netrūka brīžu, kad publika patiešām atvērās, piemēram, brīdī, kad viņi vienu pēc otra nospēlēja savus klasiskos hitus In Between Days un Just Like Heaven, vai pie A Forest, kuras noslēgumā publikas plaudēšana sasinhronizējās ar Saimona Galapa basa solo partiju.

Neilgi pēc tam grupa devās nelielā pārtraukumā, pēc kura atgriešanās grupas līderis Roberts Smits paziņoja, ka pēdējā pusstunda būšot tīra popmūzika. Savā ziņā viņam arī bija taisnība, jo tās laikā izskanēja visi grupas lielākie hiti — to skaitā Close To MeBoys Don’t Cry un, protams, Friday I’m In Love, kas piektdienā skanēja vēl labāk nekā parasti. Diemžēl The Cure, kuri ir ieraduši spēlēt ārkārtīgi garus koncertus, festivālos netiek pie vairāk kā divām stundām. Tāpēc domāju, ka katrs grupas cienītājs varētu nosaukt vismaz pāris dziesmas, ar ko būtu gribējies paildzināt šo koncertu, bet visādi citādi viņu uzstāšanās bija viss, ko no tās varētu vēlēties.

Kad bija izskanējusi šī koncerta pēdējā skaņa, devāmies uz vakara nākamo pieturas punktu — kultūras namu Oceanen, kas gan pēc izmēriem, gan pēc atmosfēras atgādināja mūsu pašu Kaņepes Kultūras Centru. Šajā samērā nelielajā zālē uzstājās britu dziedātāja un producente Georgia, kuras koncerts kļuva par vienu no atmiņā paliekošākajiem visā festivālā. Viņa uz skatuves atradās viena pati un burtiski darīja trīs cilvēku darbu, paralēli dziedāšanai arī spēlējot elektroniskās bungas un sintezatoru. Turklāt viņa to darīja ar tādu degsmi un virtuozitāti, ka vienaldzīgs, šķiet, nepalika neviens klātesošais, uz viņas spēlēto enerģisko elektronisko mūziku reaģējot ar tikpat enerģisku dejošanu.

Uzreiz pēc šī koncerta ar diviem sabiedriskajiem transportiem devāmies uz centrālo vietu šī gada Stay Out West nakts programmā, kas atradās ostas teritorijā, pašā pilsētas vidū (to lieliski varētu salīdzināt ar Lucavsalu Rīgā, tikai ar krietni industriālāku vidi). Šajā lokācijā atradās veselas 4 skatuves — divi vidēja lieluma stikla paviljoni viens otram blakus, Dungeon deju mūzikas skatuve, kas, atbilstoši lokācijas estētikai, bija uzbūvēta no kravas konteineriem, un milzīgs angārs ar 4500 cilvēku lielu ietilpību.

Tajā kā nakts programmas galvenais notikums uzstājās slavenākais zviedru reperis Yung Lean, kurš ieguvis arī visai lielu atpazīstamību ārpus savas valsts robežām. Arī šajā koncertā pierādījās festivālā jau vairākais reizes redzētais, ka zviedri mīl savas zvaigznes, jo skatuves priekšā brīvu vietu atrast bija neiespējami un gandrīz katru dziesmu pavadīja neapsīkstošs mošpits. Es gan pārāk daudz izjutu dienas laikā sakrāto nogurumu, tāpēc tajā neiesaistījos, vērojot koncertu no drošas distances, un drīz vien pēc tā arī devos pie miera.

Nākamajā rītā pamostoties, bija skaidrs, ka ir piepildījusies draudīgā laika prognoze un pirmo divu dienu silto un saulaino laiku ir nomainījis nemitīgs lietus. Festivālā pēdējā diena gan solījās būt vispiepildītākā no visām, tāpēc baidīšanās no lietus nebija opcija, un, bruņojies ar gumijas zābakiem un lietus jaku, pēcpusdienā atkal devos festivāla virzienā.

Pirmais pieturas punkts manā Way Out West sestdienas plānā bija Little Dragon koncerts, kuri uzstājās jau pieminētajā Linne teltī. Šis kvartets ir viens no veiksmīgākajiem Gēteborgas mūzikas projektiem, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka viņu koncerts bija piepildīts ar cilvēkiem, kuri ar lielu sajūsmu uzņēma katru nospēlētu dziesmu. Turklāt bija redzams, ka arī pati grupa ļoti izbaudīja šo atgriešanos mājās un iespēju pārmaiņas pēc aprunāties ar publiku dzimtajā valodā. Tāpēc koncerta izskaņā bija jūtama patiesa piepildījuma sajūta no abām skatuves pusēm.

No debesīm tikmēr turpināja aktīvi gāzties lietus, tāpēc, līdzīgi kā daudzi citi festivāla apmeklētāji, izlēmām kādu laiku uzkavēties Linne teltī, kur pusstundu vēlāk bija gaidāms amerikāņu repera Earl Sweatshirt koncerts. Viņa uzstāšanās bija kā īsta hiphopa paraugstunda, jo Ērls savas tehniski sarežģītās rīmes skaita neizlaižot ne vārda, kas ļoti kontrastē ar mūsdienu hiphopa koncertos izplatīto praksi izmantot vokālo fonogrammu. Tā varbūt nav tik liela enerģijas izlāde kā skanējuma ziņā enerģiskāku hiphopa mākslinieku koncerti, bet kopējais iespaids ir ne mazāk iespaidīgs.

Ap šo laiku lietus jau bija sācis ieviest korekcijas festivāla programmā, par 15 minūtēm aizkavējot franču dīvas Christine and the Queens uzstāšanos, lai paspētu nožūt skatuve. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka viņu uz skatuves pavadīja seši dejotāji, kuriem uz slapjas skatuves būtu ļoti grūtu izpildīt savas ekspresīvās deju kustības.

Šī uzstāšanās bija absolūta perfekcija, sniedzot visu, ko vien no koncerta varētu gaidīt — elpu aizraujošu horeogrāfiju, pirotehniku, konfeti, un, pats galvenais — augstvērtīgu muzikālo izpildījumu. Kristīna jeb, īstajā vārdā, Eloīza šķietami bez grūtībam spēja gan izpildīt savas vokālās partijas, gan nemitīgi pievienoties dejotājiem ar nevainojami saskaņotiem deju soļiem, panākot to, ka publikai elpa aizrāvās pie gandrīz katras dziesmas.

Daudz pieticīgāka, bet ne mazāk iespaidīga bija Rex Orange County uzstāšanās. Šis britu mūziķis pirms dažiem gadiem uzradās savā ziņā no nekurienes, ar saviem pašizdotajiem albumiem iegūstot gan lielu cienītāju skaitu visapkārt pasaulei, gan respektu un sadarbības piedāvājumus no vairākiem ļoti pazīstamiem mūziķiem. Un, lai gan viņš joprojām ir pieskaitāms uzlecošajām zvaigznēm, viņa koncerts bija ļoti plaši apmeklēts, turklāt lielākā daļa klātesošo ļoti labi pārzināja viņa mūziku, ik pa brīdim papildinot viņa uzstāšanos ar kopkora dziedājumu. Tāpēc šis koncerts viennozīmīgi atstāja sajūtu, ka no viņa nākotnē varam sagaidīt lielas lietas — īpaši tāpēc, ka viņam vēl ir tikai 21 gads.

Neilgi pēc tam lietus jau bija pāraudzis pilnvērtīgā vētrā, kas lielākajai daļai festivāla apmeklētāju (tostarp arī mums) lika steigt meklēt pajumti no lietus un vētras, un, līdz ar to, radās arī nobīdes festivāla programmā. Amerikāņu neo soul leģendas Erykah Badu koncerts iesākās tikai kad lietus bija pierimis — veselu pusstundu vēlāk nekā plānots. Tā rezultātā, gan šo, gan atlikušos divus koncertus uz festivāla galvenajām skatuvēm organizatoriem nācās nedaduz saīsināt.

Badu gan tas nekādi netraucēja sniegt lielisku koncertu, kurā viņa kā īsta orķestra vadītāja izrīkoja savu pavadošo grupu, dažbrīd pārņemot kādu instrumentu no tās dalībniekiem. Viņa patiešām uz skatuves izskatījās kā īsta dīva, un, starp citu, arī vakara galvenā māksliniece Solange vēlāk savā koncertā īpaši pieminēja viņas ietekmi uz savu mūziku.

Bet pie Solānžas koncerta iztirzāšanas ķersimies nedaudz vēlāk, jo tieši pirms viņas uz skatuves vēl kāpa jaunā britu grime superzvaigzne Stormzy, kurš šobrīd gatavojas izlaist savu otro albumu. Jau no šī koncerta pirmajām skaņām bija skaidrs, ka Stormzy nav plānojis sevi taupīt, jo tas tika iesākts ar viņa pirmo lielo hitu Know Me From, kas uzreiz uzstādīja enerģijas līmeni ļoti augstu. Vēlāk izrādījās, ka viņam Zviedrija ir viena no mīļākajām vietām kur uzstāties, jo viņš ir sadraudzējies ar vietējiem hiphopa māksliniekiem, un vietējais duets Aden x Asme pat pievienojās viņam uz skatuves, lai izpildītu viņa jaunākā hita Vossi Bop remiksu zviedru valodā.

Turklāt bija skaidri redzams, ka Stormzy Zviedrijā ir visai populārs, jo lielākā daļa publikas aktīvi repoja līdzi viņa dziesmām, kas īpaši izpaudās koncerta beigās pie viņa hita Shut Up. Jāpiemin, ka savstarpējā enerģijas apmaiņa starp Stormzy un publiku turpinājas arī pēc koncerta beigām, jo viņš nevairījās nokāpt no skatuves lai visai ilgu laiku pavadītu apskaujoties ar faniem pirmajās rindās.

Pamatīgi uzlādējušies no šī koncerta sniegtās enerģijas, devāmies pāri laukumam uz Flamingo skatuvi, lai redzētu vakara galvenās mākslinieces Solānžas Noulzas jeb Solange uzstāšanos. To vērojot, bija redzams, ka Solānža koncertu horeogrāfijas iestudēšanā šo to ir mācījusies no savas vecākās māsas Bejonses, jo uz skatuves viss izskatījās perfekti izplānots — no dejotājiem, kas maršēja augšā un lejā pa milzīgām kāpnēm, līdz pavadošajai grupai un bekvokālistēm, kas, paralēli saviem tiešajiem pienākumiem, kopīgi izpildīja arī sinhronizētas kustības. Tai pat laikā Solānža uz skatuves izskatījās daudz brīvāk par citām popzvaigznēm — lai gan, visticamāk, daudzas no viņas kustībām arī bija iestudētas, viņa spējā atstāt iespaidu it kā viss, ko viņa dara uz skatuves, notiktu spontāni.

Kā jau varēja gaidīt, koncerta kulminācija pienāca pie viņas meistardarba Cranes in the Sky, kura emocionālo noskaņu vēl vairāk pastiprināja lietus, kas tieši šajā brīdi pēkšņi atkal sāka pamatīgi gāzt. Labi, ka uzreiz pēc tam sekoja Losing You, pie kuras Solanža pavēlēja visiem dejot, kas palīdzēja nedaudz aizmirst par lietu. Tikmēr koncerta noslēgumā tika atskaņots vairāku minūšu garš instrumentālais skaņdarbs, ko Solānža pavadīja ar mežonīgām deju kustībām, pieliekot iespaidīgu punktu festivāla galvenajai programmai.

Pēc tā vēl devāmies ielās, lai paspētu uz britu dziedātājas Shura koncertu nakts programmā, bet, dažādu faktoru dēļ, no tā paspējām dzirdēt tikai pēdējo pusotru minūti. Starp citu, nakts koncertu programma šajās dienās sagādāja ne mazumu galvas sāpju, jo, pirmkārt, bija jāpaspēj laikā nokļūt līdz koncerta norises vietai, otrkārt, šīs vietas nebija nemaz tik tuvu viena otrai, tāpēc, izvēloties vakara lokāciju, lielākajā daļā gadījumu bija skaidrs, ka māksliniekus, kuri uzstājas citur, redzēt nebūs iespējams. Šo iemeslu dēļ mums nācās palaist garām tādus lieliskus māksliniekus kā Tirzah, Orville Peck, Laurel Halo, jau pieminēto Shura un vēl citus.

Tā gan nebija liela problēma, jo šajās trīs dienās guvām tik daudz iespaidu, ka vairāk nemaz neprasījās. To vēlreiz sapratu rakstot šo apskatu, jo tas tikai auga garāks un garāks, pie tam, es nebūt nepieminēju visus māksliniekus, ko festivālā sanāca redzēt, lai kaut nedaudz ierobežotu raksta garumu. Tāpat jāpiemin arī, ka, dažādu apstākļu dēļ no šī festivāla mākslinieku saraksta atkrtita tādi ievērojami vārdi kā Broken Social Scene, Cardi B, Snail Mail, Džuliena Beikere un vēl citi, tā kā festivāla sākotnējā programma bija vēl piesātinātāka.

Interesanti arī, ka šis festivāls nav nemaz tik liels, kā varētu likties — tā vienas dienas ietilpība ir aptuveni 30 000 cilvēku, tikmēr tā mākslinieku saraksts pārspēj arī daudzus krietni vien apjomīgākus festivālus. Šeit laikam lomu spēlē Zviedrijas īpašā vieta Eiropas mūzikas industrijā, kas padara lielo mākslinieku pievilināšanu krietni vieglāku. Tikmēr apmeklētājiem tas ir vēl jo labāk, jo šāds apmeklētāju skaits vienlaikus spēj radīt liela notikuma sajūtu, bet arī ļauj izvairīties no pārlieku lielas drūzmēšanās festivāla teritorijā un ap to. Tāpat jāpiemin tas, ka organizācijas ziņā šis varētu būt labākais festivāls, kurā jebkad esmu bijis, īpaši izceļoties ar prasmi iekļaut festivāla sponsoru aktivitātes tā, lai tās to organiski papildinātu. Protams, Way Out West biļete nav no tām lētākajām, bet šos 200 eiro var atpelnīt ar pieciem-sešiem koncertiem, un šajā festivālā ir vismaz 20 lieliski koncerti, ko redzēt.

Starp citu, daudzus no festivāla labākajiem mirkļiem vari atrast mūsu Instagram kontā!

Foto: Linda Miķelsone

Tavs komentārs