Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

OKTOBRIS
Foals — Everything Not Saved Will Be Lost – Part 2
Battles — Juice B Crypts
Cigarettes After Sex — Cry
Underworld — Drift Songs
Young Guv — GUV II
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

OKTOBRIS
25: Kreisais Krasts, Hanzas Perons
25: Men in Black, Arēna Rīga
25: Goran Gora un Latvijas Radio Bigbends, Spīķeru koncertzāle
NOVEMBRIS
05: Jānis Šipkēvics un projekts “Nepāriet”, Hanzas Perons
09: Lola Marsh, Mūzikas nams Daile
16: Brit Floyd, Palladium koncertzāle
23: Carnival Youth, Hanzas Perons
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Alise Joste: Dziesma ir kā pagrieziena punkts uz jauno albumu

Normunds Vucāns, 2015. g. 29. jūnijā

Šorīt pašmāju dziesminiece Alise Joste ir publiskojusi pirmo singlu Momentary Breakdown  no sava rudenī gaidāmā otrā studijas albuma. Īsi pirms šī zīmīgā notikuma aicināju dziedātāju uz sarunu, lai aprunātos par skaņdarbu, gaidāmo albumu, koncertiem, duetu ar vīru Kārli un citiem jautājumiem.

— Jāsāk laikam klišejiski — kādas ir sajūtas, izdodot singlu?

Ļoti labas, pat neticamas, jo ir pagājis ilgs laiks, kopš to iepriekšējo reizi darīju, un man zināmā mērā bija sajūta, ka tas varētu arī nekad nenotikt!

— Kāpēc tā?

Ilgā pārtraukuma dēļ. Kaut kādā ziņā man pašai bija sajūta, ka esmu sevi ierobežojusi, nolikusi pozīcijā, kad kaut ko jaunu iesākt ir ļoti grūti. Tieši tāpēc, ka ieraksts nāca tik ilgi, tagad pašai ir pat pārsteigums, ka viss tiešām notiek.

— Pastāsti par Momentary Breakdown!

Man tieši tikko bija jāuzraksta divi teikumi par dziesmu preses relīzei, un es to joprojām neesmu izdarījusi! [smejas] Man pašai ir sajūta, ka dziesma bija kā pagrieziena punkts, lai es nokļūtu tur, kur esmu nokļuvusi ar jauno albumu. Kad no visām dziesmām bija jāizvēlas pirmais singls, gribējās kaut ko, kas savieno veco un jauno skanējumu. Albumā būs vairākas dziesmas, kas vismaz man pašai šķiet pilnīgi citādākas, nekā tās, ko izpildīju kādreiz, un ko tādu nevēlējos izcelt kā pirmo. Man pašai liekas, ka šis ir ļoti labs, ievadošs gabals tam, kas ir sagaidāms.

— Vai tas, ka dziesmas skanējums ir plašāks nekā pirmajā diskā dzirdamais, ir loģiska attīstība, zināmā mērā sagadīšanās vai arī pašmērķis, domājot par koncertiem nākotnē?

Jau pēc pirmā albuma izdošanas bija sajūta, ka otrajā vēlos spēlēt tikai klavieres. Tā nenotika, bet dziesmas ar klavierēm patiešām ir vairāk, nekā ar ģitāru, kas uzreiz dod pilnīgi citu garšu un sajūtu. Arī šoreiz paliku pie tā paša koncepta, ka viena pati dodos uz laukiem un ierakstu visu materiālu, īpaši neiesaistot citus cilvēkus. Tādā ziņā tas ir tas pats formāts, tā joprojām esmu tikai es. Bet nu zini kā, ir pagājuši pieci vai seši gadi kopš iepriekšējām dziesmām, un to jau nevar noslēpt. Vecums nāk, neko darīt! [smejas] Protams, es tagad pārspīlēju, bet to tiešām var dzirdēt. Paklausoties vecos demo, šis materiāls vairs nav tik naivs. Ir nedaudz, bet ne tik ļoti un ne tādā veidā.

— Koncertos izpildīsies viena, vai arī aicināsi papildspēkus?

Nezinu. Vismaz uz prezentācijas koncertiem gribētos visu izpildīt tā, kā tas ir ierakstīts. Ir daudzas dziesmas ar klavierēm un ģitāru, arī citiem instrumentiem, bet tos viena pati nevaru reizē nospēlēt. Tiesa, ilgtermiņā gan jau nekas nemainīsies un tāpat spēlēšu viena pati.

— Cik ilgi tapa albums?

Ir dziesmas, kas radās tad, kad rakstīju pirmo albumu, bet tolaik kaut kādu iemeslu dēļ tajā neiekļuva — vai nu man likās, ka tās nepiestāv, vai kas cits, bet tās tātad kādas sešus septiņus gadus vecas. Ir arī tādas, kas tapa uz vietas, ieraksta laikā, tātad pirms dažiem mēnešiem. Mokoši bija nonākt līdz tam, ka vajag visu ierakstīt, bet tad, kad sāc darīt, jau iejūties procesā un par to daudz nedomā.

— Albums iznāks tikai Latvijā vai arī citur?

Šobrīd tikai te. Kas tālāk notiks, es nezinu. [smejas]

— Cik daudz tu vispār esi iesaistīta savas karjeras plānošanā?

Pārsvarā ir tā — man atraksta e-pastu, ka man ir jābrauc, un es braucu! [smejas] Visus šos gadus, cik vien es spēlēju, mani parasti aicina. Nekad neesmu uzprasījusies kaut kur atrasties. Es nezinu, vai tas ir labi vai nē, varbūt man vajadzētu sākt uzprasīties, bet — man nekad nav bijušas tādas ambīcijas. Pašai liekas, ka viss, kas ir noticis, ir noticis tāpēc, ka es to neesmu tik ļoti mērķtiecīgi gribējusi, viss ir nācis viegli un esmu ļāvusi tam notikt. Protams, ir darbs, kas ir ieguldīts, īpaši tas, ko ieguldījuši I Love You Records — bez viņiem diez vai būtu tikusi tik tālu.

Vispār mana iekšējā filosofija ir tāda, ka viss jāņem ļoti viegli, un, ja ir kāda iespēja, lietas ir jādara, bet ja nav iespējas — tās nevajag darīt. Bet var jau būt arī tā, ka es vienkārši esmu slinka, un tāpēc daru tikai to, kas notiek pats no sevis. 

— Pēdējo gadu laikā ļoti daudz esi koncertējusi visapkārt Eiropai. Kas pašai palicis atmiņā spilgtākais notikums šajā laikā?

Nezinu, jo visi koncerti ir bijuši ļoti īpaši ar to, ka nekad nav iespējams iztēloties, kādi cilvēki atnāks. Nav kā mājās, kur vienmēr ir savējie, kas atbalsta. Domāju, ka Latvijā pārsvarā uz maniem koncertiem nāk tie, kas pazīst manu mūziku, savukārt ārzemēs tas ir šāviens tumsā, jo cilvēki jau tādu Alisi Josti nepazīst.

Man tas liekas maģiski, ka var aizbraukt uz tālām vietām, satikt cilvēkus un kļūt ar tiem par labākajiem draugiem kaut uz to vienu vakaru, kad notiek koncerts. Vienmēr apkārt valda ļoti pozitīva atmosfēra. Protams, ir bijuši pāris koncerti, pēc kuriem liekas, ka tie varētu arī nebūt bijuši, bet pārsvarā priekšnesumi ļoti, ļoti silda sirdi.

— Es zināmā mērā biju pārsteigts, kad Bruno Roze [I Love You Records vadītājs — aut.] man stāstīja, ka ārzemēs tieši tu esi vispieprasītākā no visiem leibla mūziķiem. Ne tāpēc, ka tava mūzika nebūtu gana laba, bet tāpēc, ka šovkeisos, piemēram, meitenei ar ģitāru paskriet garām ir elementāri.

Jā. Bet tajā pašā laikā uz tās burzmas fona, iespējams, izceļos tieši ar to, ka spēlēju viena pati. Man liekas, ka šovkeisos gribot negribot viss vienā brīdī sāk izklausīties vienādi. Žanriski, protams, ir atšķirības, bet pats šovkeisa formāts ir baigais konveijers. Katrs pasaka par sevi trīs vārdus, pusstundu nospēlē labākos hītus, un viss. Tādās reizēs mans piegājiens varbūt izceļas.

— Kā vispār pašai šķiet, cik ļoti esi piemērota šovkeisu formātam?

Man nepatīk spēlēt koncertus, kas ir garāki par stundu. Ja jāuzstājas ilgāk, pat man pašai kļūst garlaicīgi, kur nu vēl klausītājiem, jo uz skatuves esmu viena. Tāpēc man patīk šovkeisi — atnāc, izdari un miers.

Kopumā pirms šādiem festivāliem es vienmēr ļoti uztraucos. Tas pats Positivus. Ja uz blakus skatuves kāds skaņo bungas, manu skaņu nevar iegriezt tā, lai tā iet visam pāri. Loģiski, ka par to sākas stress, bet viss jau atkarīgs no publikas un tās attieksmes — laba publika var atsvērt jebko, kas nav tik ideāli lielajos pasākumos.

— Vai tas, ka tagad esi precējusies [ar Momend līderi Kārli Jostu — aut.], ir kaut kā ietekmējis jauno albumu un tavu muzikālo darbību kopumā?

Tā kā tas ir tikko noticis un dziesmas pārsvarā ir tapušas vēl pirms tam, grūti pateikt, vai kāzas ir kaut ko mainījušas. Bet ir ļoti forši, ka blakus arī ir mūziķis, kas pilnībā izprot to procesu, kam vienkārši jāiziet cauri. To, ka uznāk besis, pazūd pārliecība par saviem spēkiem, viss riebjas, bet tomēr gribas turpināt. Tas ir baigais atbalsts un atvieglojums, ka ir cilvēks, kam to visu nav jāmēģina izskaidrot.

— Par to vispār ierunājos, jo kopā jūs izdevāt fantastisku versiju par dziesmu Visilgāk. Vai ir doma šo projektu paturpināt?

Protams! Mums jau ir utopiskie plāni par to, kā būsim krutākais duets pasaulē! [smejas] Liekas, ka būtu forši to mēģināt realizēt, bet tad jau redzēs, kā viss izdosies. Tagad Kārlim prioritāri ir Laika Suns un The Sound Poets, kam nāks ārā albumi, vēlāk iznāks arī manējais, un tad jau ļoti viegli ir apaugt ar lietām, ko darīt. Tad vajadzēs saņemties, lai pieķertos tiem kopīgajiem plāniem.

— Kāpēc tieši šī dziesma, nevis kāda cita?

Ilgi domājām par visādām dziesmām, ko varētu ierakstīt, mums ir pat saraksts ar kompozīcijām, ko varētu ņemt. Tā sagadījās, ka Mārtiņš Enģelis no Radio Naba atrakstīja, ka viņi taisa to latviešu dziesmu raidījumu, kas palīdzēja sašaurināt lauku, no kā jāizvēlas. Un Imants Kalniņš, jo tas ir Imants Kalniņš, mūs abus Visilgāk uzrunāja!

— Ko man tev novēlēt līdz šī gada beigām?

Es nezinu! Kļūt bagātai! [smejas] Es tiešām nezinu! [ilgi domā] Ar visiem plāniem vienmēr sanāk plūst pa straumi, bet būtu forši, ja viss, kas tiek plānots, tā arī notiktu. Man pašai arī ir interesanti redzēt, kur tas viss aizved. Bez liekām cerībām gaidu, kur tas viss aizvedīs un cenšos lieki nesadomāties. Tāpēc laikam vari novēlēt, tieši to — lai viss norit, kā plānots!

Tavs komentārs