El Mars: Es meklēju īstas lietas

Tā kā pirms nedēļas tika publicēts El Mars otrais studijas albums Mind Heroes, bet jau 6. decembrī grupa viesosies Palladium koncertzālē, izlēmu, ka ir īstais laiks, lai uz sarunu aicinātu grupas līderi Raimondu Gusarevu. Mūziķa grafiks pēdējo nedēļu laikā ir ļoti saspringts, taču pusstundu, lai aprunātos par koncertu, izdoto ierakstu, kā arī savu ceļošanas pieredzi, dziesminieks atrada.

— Sāksim pavisam klasiski un vienkārši — kā šobrīd jūties?

Es jūtos ļoti labi! Un Tu? [smejas]

— Arī, paldies! Kā iet ar gatavošanos koncertam?

Mēs daudz mēģinām, kas ir ļoti labi. Jo bieži vien viss tiek sarauts tikai uz pēdējo brīdi, bet šeit es izvēlējos to sākt jau vairākus mēnešus pirms tam, lai būtu stabils mēģinājumu process. Nedēļā ir noteikti konkrēti laiki, kad mēs dodamies uz savu mēģinājumu telpu un tur darbojamies. Teiksim tā — tagad mazāk ir jāiespringst uz saspēlēšanos, viens otru esam daudz labāk iepazinuši un vairs nav tāda sajūta, ka katrs spēlētu tikai savu partiju. Tajā visā ir vairāk dvēsele jūtama. Partijas ir zināmas, viens otru sajūtam, un tas nozīmē, ka ir daudz vieglāk spēlēt. Arī pašiem patīkamāk, jo vairāk var sajust grūvu, kas ir katrā dziesmā,

— Vai setliste jau ir gatava, un par šīm lietām vairs nav jādomā?

Dziesmu kārtība vēl top, tā vēl nav fināla stadijā, taču kopumā — jā, ir skaidrs, ko mēs spēlēsim, un tas tika atlasīts jau vairākus mēnešus iepriekš.

— Pieminēji, ka vairs nav jāsaspēlējas, un viens otru ļoti labi jūtiet. Vai tas nozīmē, ka koncertā varam gaidīt daudz improvizācijas un lietas, kas radīsies uz vietas?

Tieši tā. Improvizācija ir viens no tiem aspektiem, ko savos priekšnesumos ļoti vēlamies uzsvērt, un Palladium nebūs izņēmums. Man liekas, ka uz tās aparatūras, kas ir pieejama, ir vērts improvizēt, ir prieks to darīt!

Bez mūsu pamatsastāva būs arī pieaicināti akadēmiskie mūziķi un pianists. Būs kādi trīs vai četri motīvi, kurus mēs būsim atstrādājuši kā konkrētos motīvus, bet no tiem sāksim improvizēt.

— Vai ir sanācis kādu mēģinājumu aizvadīt arī Palladium?

Mums bija lieliska iespēja tur uzspēlēt tad, kad iesildījām Kristu Bellu. Tas bija ļoti foršs mēģinājums, iespēja iejusties uz tās skatuves. Teiksim tā — man patika, man ļoti patika tur spēlēt, un es vēlos tur atgriezties, lai uztaisītu riktīgu rokkoncertu!

— Ja jau tas būs kārtīgs rokkoncerts, jāpajautā — vai pirmā albuma mierīgajiem gabaliem meklēsi jaunas aranžijas?

Es domāju, ka tās dziesmas arī tagad paliks mierīgas. Šajā koncertā būs mikss starp akustisko un skaļāko daļu. Būs pāris gabali, kuri skanēs tikai ar ģitāru un balsi, bet būs arī tādi, kuriem klāt būs vijoles, skaista noskaņa. Tas viss miksēsies ar improvizāciju un roka noskaņu, tā kā tur būs daudz un dažādu sajūtu, viss nebūs tādā kā vienā šnitē.

— Būs arī kādi viesi no citiem projektiem, kuros šo gadu gaitā esi darbojies?

Nē, es domāju, ka nebūs. Es vēl neesmu drošs, iespējams, kāds mans draugs vai draudzene uzspēlēs pirms manis kā iesildītājs, bet tas arī viss.

— Cik garu koncertu plānojat, tradicionālā pusotra stunda?

Domāju, ka pusotra stunda stabili būs. Ieplānotas ir daudzas dziesmas, šķiet, ka setlistē ir 23 ieraksti, tā kā varam mierīgi atļauties izplūst un muzicēt ilgi. Beidzot ir materiāls, kas atļauj to darīt!

— Apceļojot pasauli, esi gana daudz iesaistījies dažādos citos muzikālajos projektos. No tiem arī kaut ko atskaņosi, vai arī šoreiz būs tikai El Mars veikumi?

Tās improvizāciju tēmas, kuras jau pieminēju, ir aizņemtas no mana projekta Tour De Friends. Tās būs divas ģitāras tēmas, kurām pievienosies pārējie mūziķi.

— Zināms, ka Mind Heroes dziesmas ir tapušas visdažādākajās pasaules vietās — Indijā, Ņujorkā, Sanfrancisko un citur. Pastāsti, cik ilgi tas viss tapa — tikai lielā ceļojuma laikā?

Vispār ir tā, ka ceļojot es daudz skicēju idejas un krāju iespaidus, tad bija ļoti daudz dažādu pārdomu. Dziesmas tika rakstītas arī uzreiz pēc pirmā albuma izdošanas, taču jaunajā diskā tās netika iekļautas. Šeit vecākajam materiālam ir trīs gadi, bet pārsvarā viss ir sarakstīts pēdējos divos.

Kas interesanti, tituldziesma Mind Heroes tapa tieši ieraksta procesa laikā. Kad sāku visu albuma materiālu iemūžināt, radās jaunas domas un iespaidi, kuru iespaidā tad arī tapa šis skaņdarbs, esot studijā. Tiesa, pats nosaukums bija izdomāts jau agrāk.

Es parasti braucu uz Ziemeļindiju, man ļoti patīk tibetiešu kultūra, un tā ir vieta, kur es braucu pastaigāt pa kalniem, iegūt jaunus iespaidus un apgūt kādu budisma filozofijas mācību vai ko tādu. Mani ļoti fascinē tie cilvēki, kuri velta laiku sevis attīstībai, pārveidei un transformācijai uz ko labāku. Man tas viss ļoti iet pie sirds, un es lasīju kādu grāmatu, kurā šie ļaudis bija nosaukti par prāta varoņiem. Tie ir tie īstie varoņi, kas spēj stāties pretī visam un kontrolēt sevi. Tajā mirklī es sapratu — tas būs mana albuma nosaukums, un tā es to sapratu.

— Kad tu pirmo reizi nokļuvi Ziemeļindijā?

Tas bija 2008. gadā, un pēc tam vēl trīs reizes esmu tur viesojies.

— Tas bija nejauši, vai arī tāds ilgi lolots sapnis?

Tas bija tāds sapnis, kas nebija lolots, es uz to negāju. Es vienmēr biju iedomājies, ka gribētu turp aizbraukt, un sagadījās tā, ka man bija jāizlemj, kur lai dodos. Tajā laikā es biju ļoti aizrāvies ar sērfošanu, un tāpēc grasījos braukt uz Indonēziju vai Bali, taču tad izlēmu — nē, man ir jādodas uz Indiju, tas ir daudz lietderīgāk, jo tur varu iegūt ko daudz, daudz vairāk. Un man izrādījās taisnība. Tā arī uz Bali aizlidojis joprojām neesmu.

— Šķiet, ka esi pirmais Latvijas mūziķis, kurš ir devies ”pasaules turnejā” un spēlējis visdažādākajās vietās uz zemeslodes. Pastāsti par to pieredzi, cik ļoti atšķiras publikas un atmosfēras klubos, piemēram.

Man liekas, ka klubu atmosfēra visur ir diezgan līdzīga — tu ej priekšā uz skatuves, uz tevi skatās un tu izpildies. Atšķirība ir tajā, kā notiek komunikācija ar cilvēkiem, tā sarunāšanas, draudzīguma daļa.

Vēl vairāk kā visi ceļojumi mani ir ietekmējis Tour De Friends projekts, kurā man bija jāsarunā kopā ar cilvēkiem pamuzicēt vai ierakstīt kādu dziesmu. Tas bija viskapitālākais piedzīvojums! Pieņemsim, Indijā es saspēlējos ar vienu holandieti. Viņš ir viens no tiem ģēnijiem, kas divpadsmit gados pabeidza universitāti, sešpadsmit gados aizbrauca uz Kaliforniju, pievienojās rokgrupai un apbrauca apkārt pasaulei, piedaloties tās koncertos. Pēc tam viņš kādu gadu pavadīja Indijā, strādājot brīvprātīgo darbu dažādās organizācijās. Tobrīd Daramsalā viņš strādāja kafejnīcā, kas vāca naudu bērniem un citiem labdarības projektiem. Tam puisim līdzi bija ģitāra, un pa vakariem mēs ļoti daudz džemojām un nodibinājām lielisku draudzību, tas bija kolosāli! Diemžēl ar viņu kopā neko mēs neierakstījām, jo tas laiks bija pārņemts ar citām lietām.

Tad es nonācu brīnišķīgā vietā Jaunzēlandē, mājā, kurā dzīvoja lielisks ģitārists, džeza pianists un vesela virkne citu mūzikas fanātu. Viņiem bija pilns instrumentu klāsts, un tā kā man bija līdzi ierakstu tehnika, mēs varējām spēlēt un rakstīties no rīta līdz vakaram.

Turpinot ceļu, es devos uz Sanfrancisko, kas man ir īpaša pilsēta. Pusaudža gados es ļoti daudz skeitoju, un Sanfrancisko ir šī sporta veida Meka. Nonākot tur, es nevarēju atturēties nenopirkt skeita dēli, un jau pirmajā dienā laist ielās. Tajā pašā vakarā es satiku trīs skeiterus, kuriem katram bija savs instruments, kuri dzīvoja kopējā mājā, bet grupas viņiem nebija. Jau nākamajā rītā es biju pie viņiem, savilkām visus instrumentus un tehniku vienā telpā, un džemojām. Tas viss rezultējās Werewolves On A Mission albumā. Interesanti, ka tad, kad es braucu prom no Sanfrancisko, mēs uztaisījām lielu garāžas ballīti. Mēs atvērām garāžas durvis, salikām tur visu aparatūru, izvilkām ārā mini rampu un sasaucām visus draugus. Džeki skeitoja, mēs spēlējām muzonu, un no turienes pa taisno es skrēju uz metro, lai brauktu uz lidostu, no kurienes devos uz Ņujorku.

Arī Bruklinā es esmu spēlējis pāris vietās, mazos bāriņos. Piedalījos vienā open mic, vienā citā pasākumā. Saspēlējos ar meiteni, ar kuru kopā ir tapusi viena pus pabeigta dziesma — kas to lai zina, varbūt kādreiz mēs to pabeigsim. Tā kā var teikt, ka mans Tour De Friends ir tāds plašs projekts, kas nebeidzās ar atgriešanos Latvijā.

— Apsver iespēju vēl kādu reizi doties šāda veida avantūrā, lai meklētu jaunas sajūtas un iespaidus savai mūzikai?

Jā. Man ļoti nepatīk popmūzika, tās sterilitāte un atražošana, tā ir lieta, kas man visā mūzikas pasaulē nepatīk visvairāk. Mūzika man patīk kā valoda, kā kas tāds, ar ko savienoties un paust savas emocijas, un to var dzirdēt gan El Mars veikumos, gan arī manos blakus projektos. Lai vai kur es dotos, es vienmēr satieku kādu, ar ko sadarboties vai kaut ko kopā ierakstīt.

— Pats tikko teici, ka tev patīk izpausties visdažādākajos veidos. Tieši pēc albuma prezentācijas sanāca parunāt ar kādu paziņu, kas bija ļoti pārsteigts — bet viņš taču visu laiku ir spēlējis folku, kas tagad notiek?

Redz, Bobs Dilans arī bija folkmūzikas dziedātājs, un tajā festivālā, kad viņš izvilka elektrisko ģitāru, fani skatuves elektrības vadus pārcirta ar cirvi. Iespējams, arī manas mūzikas sakarā kādam varētu būt līdzīga reakcijas, bet es vēlētos pateikt, ka tas ir mans ceļojums un meklējums. Vieta, kur šobrīd emocionāli atrodos. Cilvēks jau nestāv uz vietas, un, kā jau teicu, mans mērķis nekad nav bijis kaut ko atražot. Līdz ar to man popmūzikas žanrs nekad nav bijis tuvs, un tas man ir sagādājis problēmas. Bet varbūt, ka tieši labi, ka tā, vismaz ar kaut ko atšķiros. Tas nav tas vieglākais ceļš, bet esmu izvēlējies mūziku kā emocionālo izpausmi. Vienalga kādā veidā. Tā var būt akadēmiska, bet tikpat labi arī amatieriska, rupja un neapstrādāta. Man patīk, ka cilvēki ir īsti, patiesi un neizliekas, tas ir pats galvenais.

— Man liekas, ka patiesums ir viena no lietām, kas visvairāk pietrūkst lielajam vairumam Latvijas mūziķu.

Es cenšos nevērtēt citu darbu, es vairāk domāju par to, kas mani uzrunā. Un mani uzrunā tās lietas, kas ir īstas. Arī ceļojumos es vienmēr meklēju to patiesumu vietējos iedzīvotājos un viņu kultūrā. To, kas nav uzspēlēts un tāds kā pārdošanas process, bet — ja tas arī ir pārdošanas process, tam jābūt īstam, tādam, kam es varu noticēt. Citreiz ir lietas, par kurām ir vērts maksāt, jo tās ir īstas un līdz ar to arī ļoti foršas.

— Ar kuru instrumentu jūties labāk — elektrisko vai akustisko ģitāru?

Pilnīgi noteikti ar elektrisko. Tā vairāk ir mana būtība. Es esmu straujas dabas cilvēks un akustiskā ģitāra man ļoti patīk, bet ar elektrisko ģitāru es jūtos kā saplūdis vienā veselumā. Gan skaļuma ziņā, gan toņos, gan visā citā. Es jūtos kā saaudzis ar to.

— Es atceros, ka esi minējis, ka rakstot albumu centies neklausīties citu autoru mūziku. Kā ir pašlaik, vai gatavojoties koncertam arī no visa cita centies norobežoties?

Jā, esmu pārņemts tikai ar savu mūziku pašlaik. Visu citu šobrīd klausos vairāk tādā kā gadījuma kārtā. Man ļoti patīk pasaules mūzika, jo tur ļoti labi jūtams tas dvēseliskums.

— Nav grūti visu laiku iztikt bez papildus mūzikas, vai arī pietiek ar to, ko pats nepārtraukti dari?

Tā kā koncerta sakarā ir jāpaveic milzum daudz organizatorisko lietu, laika pietrūkst ļoti daudz kam. Savā ziņā es, iespējams, būšu priecīgs, kad tas viss beigsies, jo beidzot būs iespēja attīstīt arī citus manis hobijus.

— Arī koncertam visu organizē tikai tu pats?

 Jā, visu organizēju un finansēju es pats, nekādu atbalstītāju nav. Tāds pilnīgs DIY projekts. Ja parasti ir pieņemts teikt paldies visiem atbalstītājiem, tad šoreiz es vēlos uzslavēt El Mars, bez viņa tas viss nebūtu iespējams! [smejas]

— Būs arī kādas vizualizācijas, kas papildinās mūziku?

Ja domā lielo projektoru, tad nē, to nevaram atļauties. Kaut kas būs, bet tas nebūs standarts ierastajā veidā. Kādam koncertam taču arī jāatšķiras no pēdējā laikā ierastā veidola, vai ne?

— Pie tā visa darbojies tikai viens pats, vai arī ap tevi ir lielāka komanda?

Jā, man ir fantastiska komanda — lielisks PR cilvēks, plānotājs un projektu vadītājs, tāpat arī meitene vārdā Linda, kas strādā pie nelielas instalācijas, kuru pēc tam būs iespējams paņemt līdzi arī uz citiem mūsu koncertiem. Vēl mums ir lieliski operatori, kas nodarbojas ar vizuālajām lietām. Super komanda, neticami talantīgi cilvēki.

— Koncertu arī filmēsi?

Jā, noteikti.

— Un pēc tam kaut kādā veidā to arī publicēsi?

Tad jau redzēs. Šobrīd mēs filmējam šo un to, bez īpaša scenārija. Iespējams, koncertu iemūžināsim pilnā apmērā, bet kā to atrādīsim, ir grūti pateikt. Iespējams, kā prezentāciju no Kaņepes, kad ieliekam nelielu fragmentiņu, bet iespējams, ka to samiksēsim ar materiāliem no studijas, koncertiem Aptiekā un Fonoklubā.

— Cik ilgi plāno tik aktīvu koncertgrafiku kā pašlaik?

Es esmu impulsīvs cilvēks, un šobrīd vēl nevaru pateikt, kas notiks vēlāk. Pašlaik viss fokuss ir uz Palladium koncertu.

— Starp citu, kur labāk patīk spēlēt — mazos klubos, netipiskās koncertvietās kā Dzelzceļa muzejā, tādās zālēs kā Palladium, festivālos vai varbūt uz ielas?

Zini, katrai vietai ir sava specifika. Man liekas, ka ja pareizi uztaisa dziesmu aranžijas, var izbaudīt uzstāšanos jebkur. Bieži vien nesaderība veidojas nezinot, ko, kam un kāpēc spēlē. Piemēram, akustiskā mūzika skaļā bārā — tas ir nepareizi. Esmu iemācījies tādas kļūdas vairs nepieļaut. Tiesa, lai līdz tam nonāktu, bija jāpaiet zināmam laikam.

— Ko gribētu pateikt tiem, kas vēl nav izlēmuši, vai viņiem Palladium 6. decembrī būs vai nebūs interesanti?

Nebūs nekas tāds, kas ļoti atšķirtos no tā, kas ir ierasts. Tā būs mūzika un grupa. Tie, kuri kāro ko īstu un patiesu, iegūt kādu muzikālo vērtību, un, galu galā, labi pavadīt laiku ar saviem draugiem, ir laipni lūgti uz Palladium. Būs lieliskas improvizācijas, ļoti kvalitatīva skaņa un akadēmiskie mūziķi. Es savu uzmanību vēršu uz mūziku, nevis šova elementiem, lai varētu pateikt to, kas man ir sakāms!

Foto: Publicitātes foto