Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

The Naked And Famous: Jaunzēlandē katrs mūziķis darbojas par sevi

Normunds Vucāns, 2017. g. 15. augustā

Austra: Spēja sapņot var mainīt pasauli

Alise Stefanoviča, 2017. g. 30. jūnijā

San Fermin: Gribētos atgriezties Latvijā ar mūsu solo koncertu!

Normunds Vucāns, 2016. g. 5. augustā

Wolf Alice: Cerams, ka cilvēki Latvijā izbaudīs mūsu mūziku

Staņislavs Fisenkovs, 2016. g. 1. jūlijā

Audience Killers: Gribas visu darīt ar mērķi

Normunds Vucāns, 2016. g. 22. jūnijā

Mirza Ramičs no Arms And Sleepers: man vienmēr ir prieks atgriezties Latvijā

Lauris Anstrauts, 2016. g. 11. maijā

Everything Everything: Izdodam mūziku, kas patīk mums pašiem

Normunds Vucāns, 2015. g. 22. jūlijā

East India Youth: Nākamgad gribu iegūt Mercury balvu

Normunds Vucāns, 2015. g. 15. jūlijā

Vök: Cenšamies izveidot īstu dzīvā koncerta sajūtu

Normunds Vucāns, 2015. g. 14. jūlijā

Public Access T.V.: Ņujorkā cilvēki cenšas izlikties krutāki, nekā ir

Normunds Vucāns, 2015. g. 6. jūlijā

Alise Joste: Dziesma ir kā pagrieziena punkts uz jauno albumu

Normunds Vucāns, 2015. g. 29. jūnijā

Super Besse: Jo tālāk Eiropā mēs koncertējam, jo sajūsminātāka publika kļūst!

Normunds Vucāns, 2015. g. 18. jūnijā

Shipsi: Iekams ir retrospektīvs atskats mūsu pieredzē

Normunds Vucāns, 2014. g. 2. decembrī

Sohn: Mani koncerti ir stāsti

Normunds Vucāns, 2014. g. 27. novembrī

Tune-Yards: par dzīvi ceļā, grupas skanējumu un valsts svētkiem

Lauris Anstrauts, 2014. g. 12. novembrī

Strūbergs: Negribas stāvēt uz vietas

Gundars Zaburdajevs, 2014. g. 6. novembrī

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Frenks Tērners: Ir patiess prieks atgriezties!

Normunds Vucāns, 2011. g. 11. jūlijā

Jau tad, kad Fonofest organizatori pirmo reizi izziņoja, ka viņu pasākumā uzstāsies Frenks Tērners, ikviens, kas ir sekojis šī mūziķa gaitām saprata, ka gaidāms kas īpašs. Tā arī notika, mūziķis visus pārsteidza ar izcilu koncertu un arī savu lielisko personību, par ko man bija tas gods pārliecināties arī pirms šova, kad viņš atvēlēja nedaudz laika sarunai ar eRoks.lv.

— Vai atceries iepriekšējās divas reizes, kad spēlēji Fonofestā?

Jā! Es kādreiz ļoti bieži braucu uz Latviju, bet tagad te nebiju bijis kādus trīs gadus, un brauciens šurp, iespēja atkal redzēt Rīgu un visu citu bija lieliska. Tas atsauca atmiņā daudzas lieliskas atmiņas, jo man šeit vienmēr iet lieliski. Patiesībā esmu pat nedaudz saskumis, ka man vajadzēja tik daudz laika, lai šeit atgrieztos!

— Kā patīk festivāls, tas ir audzis, kopš šeit iepriekšējo reizi biji, vai ne?

Jā! Man ļoti patīk iespēja pārlidināties pār teritorijai, iekārtam virvēs, tikko to izdarīju, un bija ļoti jautri! Bet kopumā ir patiess prieks atkal satikt draugus, ieraudzīt šo vietu un atcerēties to, ko zinu latviski. (ar nelielu akcentu) „Es nerunāju latviski!” (smejas)

— Kā tev patīk Latvijas publika? Daudzi mūziķi tā arī nespēj rast īsto kontaktu ar mums.

Nezinu kā būs tagad, bet katra iepriekšējā reize, kad esmu spēlējis Latvijā ir bijusi patiesi lieliska, un cilvēki man ir fantastiski atbalstījuši. Tiešām ceru, ka arī šī reize nebūs izņēmums, jo ļoti gaidu šo koncertu. Kā jau minēju, īpaši svarīgi man tas ir, jo līdzi ir mana grupa. Iepriekš šeit biju arī ar Million Dead (Frenka iepriekšēja grupa — aut.), jau tas bija patīkami, bet pabūt te ar jauno sastāvu... Tam jābūt izcili!

— Vai tev patīk atgriezties un spēlēt pietiekami mazās vietās, kurās uzstājies pirms vēl biji plaši pazīstams visā Eiropā?

Jā, tas ir patīkami. Patiesībā šī ir pirmā reize, kad te esmu ar savu pavadošo grupu, The Sleeping Souls, un ir jauki, jo kopā ar viņiem ceļot ir foršāk nekā vienatnē. Bet ir jautri atcerēties laiku, kad tikko sāku spēlēt, atkal pabūt vietās, kur to darīju pirmsākumos. Toreiz biju tikai es un mana ģitāra, bez jebkādām lielām cerībām uz ko vairāk, jo man patīk pabūt dažādās vietās un sadraudzēties ar dažādiem cilvēkiem. Tas bija lielisks periods manā dzīvē, un esmu patiešām priecīgs atkal satikt senos paziņas.

— Kādam pūlim dod priekšroku — mazākam un kompaktākam, kur, domājams, lielākā daļa zina tavu mūziku, vai arī lielam, kā, piemēram, Glastonberijas vai Līdsas festivālos, kur, domājams, palielai daļai neesi tik labi pazīstams?

Man nav tāda konkrēta favorīta, jo tie ir ļoti dažādi. Ir jāizvēlas dažādi koncertu stili, uzstājoties desmit tūkstošu vai simts cilvēku priekšā, bet svarīgi atcerēties, ka katru reizi jārāda viss, uz ko esmu spējīgs. Man patīk spēlēt mūziku, un man patīk spēlēt mūziku cilvēkiem, kas grib to dzirdēt, ja tādi ir, tad pārējām lietām nav nozīmes.

— Kā izvēlies dziesmas, ko izpildīsi koncertos?

Visu laiku mūsu setlistes mainās, kaut gan man ir sajūta, ka patstāvīgi spēlējam gandrīz vienu un to pašu. Paskatoties uz to, ko izpildījām pirms pāris mēnešiem, parasti esmu ļoti pārsteigts, jo mainot pa vienai vai divām kompozīcijām, bieži vien programma izmainās līdz nepazīšanai. Nespēlējam tikai jaunākā vai kāda cita diska materiālu, mēs miksējam tos kopā, lai piedāvātu labāko, kas mums ir. Mēs esam izklaidētāji, un mūsu darbs ir izklaidēt cilvēkus, un pēc tā arī vadāmies, gatavojot koncertus.

— Kas pašam šķiet interesantāk — reklamēt jaunus albumus, spēlējot jaunas dziesmas, vai arī miksēt materiālus no dažādiem karjeras periodiem?

Man noteikti labāk patīk spēlēt jaunas dziesmas, jo tas ir lielāks izaicinājums. Esmu izpildījis The Real Damage kādas miljons reizes savā mūžā, bet no otras puses, katru reizi izpildot jebkuru dziesmu, vienalga, cik veca tā ir, ja kaut viens cilvēks dzied līdzi, tā ir brīnišķīga sajūta. Patiesībā, esmu jau gandrīz sasniedzis tādu periodu, ka man koncertos dažādībai vairs nevajag jaunas dziesmas, jo reizēm gadās, ka izdomājam spēlēt kaut ko, kas nav izpildīts jau, teiksim, divus gadus, bet tāpat — man patīk visu laiku spēlēt ko jaunu.

— Pastāsti nedaudz par saviem iedvesmas avotiem rakstot dziesmas, jo tavā dzīvē daudz kas ir mainījies šo gadu laikā.

Zini, man nav tādu parastu iedvesmas avotu, es rakstu par to, kas man ir svarīgs, liek man justies priecīgam, bēdīgam, vai vienalga kā citādi. Kad es sāku savu karjeru, daudz klausījos un mācījos no Nīla Janga, tad man bija tāds kā Brūsa Springstīna periods, bet tagad daudz domāju par Boba Dilana daiļradi, bet tas ir tā teikt, pa lielam. Tādi šķietami mazāki un nesvarīgāki notikumi mani iedvesmo vairāk.

— Savā jaunajā diskā daudz dziedi par angliskumu. Kāpēc tieši šāda izvēle?

Laikam tas tā ir tāpēc, jo vairs nepavadu tik daudz laika Anglijā, jo visu laiku sanāk būt tūrēs. Tas ir tāpat kā ja tu, piemēram, dodoties brīvdienās uz ASV, pavisam noteikti sajustu sevī vairāk latviskuma, nekā visu laiku dzīvojot šeit uz vietas. Tā vienmēr notiek, tāpēc es vairāk sāku domāt par Angliju. Es neesmu pārlieku liels nacionālists, es neesmu no tiem, kuri saka, ka Anglija ir labākā valsts pasaulē, vai līdzīgas muļķības, bet es vairāk domāju par to, k otā man nozīmē. Gan labās, gan sliktās lietas.

— Vai jau esi nolēmis, kurš būs nākamais jaunā albuma singls?

Jā, es tieši pirms pāris dienām uzfilmēju jauno klipu, un tas būs If Ever I Stray. Vidoe ir tāds, kurā es esmu jūrā līdz viduklim, bet tā kā to filmējām Lielbritānijas ziemeļos, bija sasodīti auksts. Man jūrā nācās pavadīt aptuveni sešas stundas, un šķiet, ka man nekad vairs nevarēs būt bērni! (smejas) Bija traki, traki auksts, bet liekas, ka tas būs labs video.

Ja atgriežamies pie tā, kā izvēlos singlus, vismaz Lielbritānijā tie ir tāda kā reklāma albumam, tāpēc jāizvēlas tas, ko spēlēs pa radio. Patiesībā, man nerūp singli, man ir svarīgas visas dziesmas no albuma, tomēr šeit nākas padomāt no biznesa viedokļa. Piemēram, One Foot Before The Another ir viena no manām mīļākajām dziesmām jaunajā diskā, tomēr tā ir pārāk smaga, lai britu radio to atskaņotu, tāpēc to neizdošu.

— Pats esi atzinis, ka jaunais disks England Keep My Bones, salīdzinot ar iepriekšējo Poetry Of The Deed izklausās kā tavs ieraksts ar pavadošo grupu, nevis kā grupas albums. Kādam skanējumam dod priekšroku?

Jaunais noteikti ir mans mīļākais albums, gan pēc tā veidošanas procesa, gan pēc dziesmām, kas tajā sastopamas. Runājot par Poetry Of The Deed, tas bija grupas albums, bet es gribēju, lai tas ir grupas albums. Šoreiz vēlējos pamainīt dažas lietas, un, manuprāt, arī tāds rezultāts ir labs.

— Tu esi ļoti ražīgs mūziķis, jo sešu gadu laikā esi laidis klajā četrus albumus un trīs EP. Vai jau ir kaut kas jauns, ko plānots drīzumā ierakstīt?

Jā, tomēr es nezinu kad tas notiks. Ir tā, ka man ir praktiski aizpildīts koncertu plāns līdz 2012. gada beigām, es jau tagad zinu, ko darīšu lielākajā daļā dienu nākamā pusotra gada laikā. Zinu, ka līdz tam laikam man pavisam noteikti pietiks dziesmu jaunam albumam, un, visdrīzāk, kaut kad nākamvasar ieplānosim laiku ierakstam, iesim studijā, un veidosim jaunu disku.

— Kura ir tava mīļākā dziesma no paša rakstītajām?

Vienu nevaru izvēlēties. Laikam tā varētu būt, piemēram, I Am Disapeared vai Redemption no jaunā ieraksta, kaut gan, ļoti iespējams, ka tā saku tikai tāpēc, jo tās ir jaunas kompozīcijas.

— Ļoti interesanta šķita tava dziesma English Curse no England Keep My Bones, kas ir bez jebkādas mūzikas, tikai ar tavu vokālu. Neatceros, kad kāds būtu radījis ko līdzīgu!

Tāda arī bija viena no pamatdomām! Bet jā, man patīk tas gabals, un ja šis būtu parasts koncerts, to noteikti spēlētu, man pašam tas ir interesanti, tomēr festivālam tā neder, jo cilvēki grib atpūsties savādāk, un tā viņus iemidzinātu.

— Pērn biji nominēts NME balvai par labāko blogu vai twitter profilu. Cik svarīgi tev ir ikdienā komunicēt ar saviem faniem?

Pirmkārt, man ir svarīgi komunicēt ar cilvēkiem, jo man patīk būt sasniedzamam. Es nodomāju, ka esmu savādāks kā pārējie, tāpēc ja kāds grib ar mani parunāt, viņam ir iespēja to darīt, es labprāt atbildu. Otrkārt, man ir ļoti interesanti izmantot savu blogu, lai cilvēkiem pastāstītu, kā tas patiesībā ir — būt mūziķim. Jo tagad ir ļoti daudzi cilvēki, kuru vienīgās zināšanas par to, kā ir būt grupā ir no filmas Almost Famous, un tas, ko tur var redzēt, nav reāli. Es nesaku, ka mana dzīve ir briesmīga, ne pavisam — es esmu Latvijā, man ir iespēja pabūt vietās, kurās citādi diez vai nokļūtu, bet tas nav tik viegli, kā daudzi domā. Tas nav nekas liels, bet ja man caur savu blogu ir iespējas kaut dažiem pavēstīt, kā tas viss notiek patiesībā, kā patiesībā ir būt mūziķim, man ir liels prieks par to. Un, treškārt, man pilnīgi nerūp NME. Viņi to balvu iedeva tai meitenei no Paramore (Heilijai Vilijamsai — aut.), un mana reakcija bija „oh, fuck that!”

— Un kāda ir tava attieksme par saņemto balvu no žurnāla Kerrang!?

Kādreiz to balvu sauca Spirit of Independence award (Brīvības Gara balva — aut.), un man bija patiess prieks to saņemt. To pasniedz cilvēkiem, kas zināmu popularitāti sasnieguši lēnām un neatlaidīgi darbojoties, kuriem tas viss nav nācis ātri un relatīvi viegli. Un šo balvu pirms manis saņēma Napalm Death, un man viņi ļoti patīk, turklāt tā ir viena no retajām blicēm, kuriem patiešām bija un ir pilnīgi vienalga, ko pārējie domā, viņi turpina radīt to, kas pašiem patīk. Nezinu, kā tas ir Latvijā, tomēr Lielbritānijā es nekad neesmu bijis lielas ierakstu kompānijas paspārnē, man nav bijis liels albumu reklāmas budžets, līdz pagājušajam gadam par mani nerakstīja žurnāli, un radio regulāri nespēlēja manas dziesmas. Un tāpat — mēs spēlējām daudzus lielus koncertus, esmu ticis uz NME vāka, ir pārdoti vairāk manu ierakstu kopiju kā dažām grupām, kuru reklāmas kampaņās ir iztērēti miljoniem mārciņu, un es esmu par to lepns. Es to izdarīju, jo smagi strādāju, daudz koncertēju, un cilvēki, kas nāca uz maniem koncertiem par to stāstīja saviem draugiem, pēc tam šie draugi padeva ziņu tālāk, un tā arī viss attīstījās. Un vismaz man tas nozīmē daudz vairāk nekā iespēja daudz reklamēties, lai tikai kļūtu populārs.

— Noteikti daudz izjūti arī sociālo mēdiju ietekmi savas mūzikas popularizēšanā.

Jā, cenšos izmantot šīs iespējas. Protams, varētu ļaut kādam citam to visu darīt manā vietā, bet es esmu kontroles frīks, un vēlos visu darīt pats, nespēju izturēt, ja kāds cits veic manus pienākumus.

— Ko dari savās brīvdienās, lai atpūstos no nebūt ne vieglās rokzvaigznes dzīves?

Protams, man ir brīvdienas, bet reti. Patiesībā, pēdējā gada vai divu laikā mans menedžeris, kurš teju kontrolē manu dzīvi, ir piespiedis mani sākt ņemt brīvdienas, jo pirms tam es paskatījos savā dienasgrāmatā un visus tukšumus aizpildīju ar koncertiem. Protams, tas bija jautri, bet tā var pārdegt. Es negribu izklausīties tizls, bet es kļūstu vecāks — protams, man ir tikai 29 gadi, bet tādu koncertturneju grafiku, daudzām naktīm, kuras tiek pārlaistas guļot uz grīdas un līdzīgām lietām, labāk ir nodarboties 23 gadu vecumā. Ir bijušas dažas reizes, kad mana balss vienkārši pazuda, jo vairs nespēju vairs izturēt paša uzliktos standartus. Man patīk ceļot, tāpēc cenšos to darīt pie katras izdevības, tomēr tagad cenšos arī sevi nedaudz pasaudzēt.

Patiesībā mans ģitārists vēl nekad nebija bijis Latvijā, un teorētiski mums rīt (svētdien) ir jāatgriežas Lielbritānijā, kur mums ir plānota brīva nedēļa, tomēr tikko mēs runājām, un izdomājām, ka varbūt vajadzētu doties uz Rīgu un to nedēļu nodzīvot šeit. Tas noteikti būtu lieliski! Man Latvijā ir daudzi draugi, kurus gribētos satikt, tāpēc ceru, ka plāns izdosies (Diemžēl viņš jau ir devies atpakaļ uz Lielbritāniju — aut.).

— Tu esi spēlējis daudzos no pasaules lielākajiem festivāliem, tev četri veiksmīgi albumi un daudzas lieliskas dziesmas. Ko vēl tu gribētu paveikt, lai, teiksim, pēc 20 gadiem atskatoties uz savu karjeru varētu teikt, ka tas bija tas, ko gribēju sasniegt?

Es patiesībā nedomāju par lietām tādā veidā. Es gribu būt profesionāls ceļojošs mūziķis, un to jau es daru gandrīz desmit gadus. Man nav pašmērķis spēlēt pārpildītā Vemblija stadionā, es ar mūziku nodarbojos, jo es izbaudu katru reizi, kad varu uzstāties. Kad man būs piecdesmit, es joprojām gribu koncertēt visapkārt pasaulei. Kad man būs septiņdesmit, es joprojām gribu koncertēt visapkārt pasaulei. Es gribētu būt kā BB Kings — viņam ir 85, un viņš joprojām regulāri uzstājās. Kā jau teicu, mans pašmērķis nav nokļūt slavas zenītā — es gribu attīstīties, spēlējot to, kas man patīk. Ja to darot man izdosies kļūt ļoti populāram, es priecāšos, jā nē — neko darīt. Es gribu spēlēt mūziku un uzstāties, un to es arī darīšu!

Foto: Jānis Grosbahs

Kur intervija ar Raimondu?

Rūdolfs Sietiņš 2011. gada 12. jūlijā, 02:19

Tavs komentārs