Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

The Naked And Famous: Jaunzēlandē katrs mūziķis darbojas par sevi

Normunds Vucāns, 2017. g. 15. augustā

Austra: Spēja sapņot var mainīt pasauli

Alise Stefanoviča, 2017. g. 30. jūnijā

San Fermin: Gribētos atgriezties Latvijā ar mūsu solo koncertu!

Normunds Vucāns, 2016. g. 5. augustā

Wolf Alice: Cerams, ka cilvēki Latvijā izbaudīs mūsu mūziku

Staņislavs Fisenkovs, 2016. g. 1. jūlijā

Audience Killers: Gribas visu darīt ar mērķi

Normunds Vucāns, 2016. g. 22. jūnijā

Mirza Ramičs no Arms And Sleepers: man vienmēr ir prieks atgriezties Latvijā

Lauris Anstrauts, 2016. g. 11. maijā

Fono Cēsis jau šodien

Intro, 2015. g. 24. jūlijā

Everything Everything: Izdodam mūziku, kas patīk mums pašiem

Normunds Vucāns, 2015. g. 22. jūlijā

East India Youth: Nākamgad gribu iegūt Mercury balvu

Normunds Vucāns, 2015. g. 15. jūlijā

Vök: Cenšamies izveidot īstu dzīvā koncerta sajūtu

Normunds Vucāns, 2015. g. 14. jūlijā

Public Access T.V.: Ņujorkā cilvēki cenšas izlikties krutāki, nekā ir

Normunds Vucāns, 2015. g. 6. jūlijā

Alise Joste: Dziesma ir kā pagrieziena punkts uz jauno albumu

Normunds Vucāns, 2015. g. 29. jūnijā

Super Besse: Jo tālāk Eiropā mēs koncertējam, jo sajūsminātāka publika kļūst!

Normunds Vucāns, 2015. g. 18. jūnijā

Izziņots Fono Cēsis

Intro, 2015. g. 22. februārī

Shipsi: Iekams ir retrospektīvs atskats mūsu pieredzē

Normunds Vucāns, 2014. g. 2. decembrī

Sohn: Mani koncerti ir stāsti

Normunds Vucāns, 2014. g. 27. novembrī

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Jānis Sildniks: Mēģināsim Fonofest pārcelt uz Fonoklubu!

Normunds Vucāns, 2013. g. 25. janvārī

Otrdien masu medijos tika izplatīta nepatīkama ziņa, ka pēc astoņiem veiksmīgas darbības gadiem, 2013. gadā Fonofest vairs nenotiks. Īsi pēc šī paziņojuma, satikos ar vienu no pasākuma organizatoriem Jāni Sildniku, lai noskaidrotu kādēļ tā.

— Šodien izplatījāt ziņu, ka Fonofest ir vairs netiks rīkots. Kādēļ tā?

Astoņus gadus diendienā ieguldījām ļoti daudz darba. Viena festivāla organizēšanai bija nepieciešami aptuveni desmit mēneši, un gan fiziski, gan emocionāli bija ļoti grūti šos astoņus gadus izvilkt. Protams, ir liels gandarījums par padarīto darbu, un atskatoties uz to, kas ir paveikts, pārņem milzīgs prieks. Paldies arī visiem tiem, kas šo gadu laikā ir iesaistījušies organizēšanā.

Ir sasniegts tas punkts, kad esam ne gluži sevi izsmēluši, taču ir skaidrs, ka tālākā attīstība vairs īsti iespējama nav. Mēs katru gadu festivālu veidojām arvien lielāku un lielāku, un, lai arī nākamgad tā notiktu, būtu vajadzīga pilnībā profesionāla pieeja. Protams, tas ir iespējams, mēs to varētu izdarīt, un esmu pārliecināts, ka diezgan daudzi no mums to arī labprāt darītu, bet nonācām pie secinājuma, ka ir laiks attīstīties citos virzienos.

— Tātad ierastā Latvijas problēma, kad labas lietas beidzas finansiālu iemeslu dēļ, šoreiz nav iemesls?

Nē. Nevienā brīdī neesam slēpuši, 2012. gads bija veiksmīgākais. Sasniedzām apmeklējuma rekordu, noorganizējot līdz šim lielāko Fonofest. Varam teikt, ka no Latvijas festivālu skatuves nokāpjam ar samērā augstu paceltu galvu. [smejas]

— Jau pieminēji, ka šo gadu laikā paveiktas diezgan daudzas lietas. Par ko pašam vislielākais prieks?

Par pēdējo festivālu. Kaut gan patiesībā — par visu aizvadīto laiku kopumā, jo man personīgi šis stāsts ir īpaši emocionāls. Organizējot pirmo festivālu man bija 14 vai 15 gadi, un katru gadu esmu uzņēmies arvien vairāk un vairāk dažādu darbu. Ja pirmajā reizē es liku aproces un gaismoju mazu skatuvi, izmantojot četras pogas, tad pēdējā gadā uzdevumi bija jau daudz nopietnāki. Pašizaugsme arī ir tas, par ko visvairāk priecājos, jo esmu attīstījies kā cilvēks un ieguvis jaunas zināšanas. Tajā pašā laikā jāsaka, nekas nevar līdzināties tām sajūtām, kas rodas festivāla dienā, kad redzi 10 mēnešu darbu rezultējamies kvalitatīvā divu dienu produktā.

— Nav noslēpums, ka pēdējo gadu laikā Fonofest uzstājās pat ļoti lieli mūziķi. Par kuru no uzaicinātajiem paši visvairāk lepojaties? Frenku Tērneru?

Mums par visu ir īpašs stāsts, arī Frenku. Viņš pie mums bija regulārs viesis, uzstājoties jau pirmajā gadā ar savu grupu Million Dead. Nākamajā festivālā viņš spēlēja otrās dienas rītā, mazs un nevienam nezināms solo mākslinieks ar savu akustisko ģitāru. Kopš tā laika uzturam ļoti labas attiecības, un tieši šīs draudzības dēļ viņš izvēlējās atgriezties arī 2011. gadā, kad jau bija stadionu līmeņa izpildītājs, kura solo koncerts ir noticis pat Wembly stadionā. Viņu arī jāsauc par lielāko mūsu sasniegumu, galvenokārt tāpēc, jo esam bijuši klāt viņa izaugsmei. Arī Frenks atgriežoties izteica milzīgu prieku par to, kā Fonofest šo gadu laikā ir audzis un galu galā neoficiāla informācija vēsta, ka 7. festivāla backstage pase viņam glabājas īpašā vietā.

— Kurš bija tas mirklis, kad sapratāt, ka no maza festivāla ar vienu skatuvi un vienu dienu varat izaugt līdz tam, kas bija redzams šogad?

Patiesībā nevienā brīdī nebija šaubu, ka viss tā notiks. Tad, kad es redzēju, ar kādu entuziasmu mans brālis, festivāla galvenais organizators Lauris Sildniks, tajā visā metās iekšā, viss bija skaidrs, jo viņa pieeja paredz nopietnu attieksmi pret lietām. Esot viņa dzinējspēka apkārtnē, ir pārliecība, ka viss notiks. Tas arī ļāva šos gadus ticēt un domāt, ka viss saies. Un tā tas arī sagāja!

— Šo gadu laikā līdz ar Fonofest attīstību ir radies arī Fonoklubs. Pastāsti, kā ar to iet, kāda ir klubu dzīve Latvijā ārpus Rīgas?

Mēs esam viena no retajām vietām, kas ir ārpus Rīgas, un kas regulāri rīko lielu grupu koncertus un dažādas tematiskās ballītes. Arī par šo ir jāsaka lielu paldies brāļiem — Laurim un Martam. Protams, nav viegli, taču ir patīkami ikdienā darīt to, kas pašam saista. To darbu, ko mēs līdz šim ieguldījām festivālā, tagad ieguldīsim Fonoklubā, tā attīstībā, un tas noteikti nepaliks bez rezultātiem. Jau tagad ir daudzi nākotnes plāni, un varu pateikt priekšā, ka ir plāns paplašināt Fonoklubu. Vertikāli uz augšu.

— Kā ar pasākumiem, ir jau kādas konkrētas idejas, kuras realizēsiet tuvākajā laikā?

Šo piektdien kopā ar Tomu Grēviņu atzīmēsim festivāla beigas, tāpat ir ieplānots arī Dzelzs Vilka koncerts, Enhet albuma prezentācija, kā arī citi pasākumi. Ir paredzēti diezgan daudzi notikumi, un regulāri pie mums viesojas mūziķi no visas pasaules. Piemēram, 22. februārī atbrauks grupa Lechery, kurā spēlē bijušais Arch Enemy ģitārists. Pasākumi notiek, un ir, kur attīstīties. Mēs mēģināsim Fonofestu pārcelt uz Fonoklubu.

— Ir jau kādas konkrētas idejas par šo lietu, ko gribētos realizēt?

Iepriekšējos divos gados mums ir bijusi veiksmīga pieredze, rīkojot koncertus ārpus kluba telpām pilsētas svētku ietvaros. Pie kluba uzlikām vidēja izmēra skatuvi, uzaicinājām pāris grupas, un nonācām pie ļoti veiksmīga pasākuma, kurā bija daudz cilvēku un lieliska atmosfēra, tāpēc ir doma attīstīties un mēģināt izpētīt apkārtni tajā virzienā. Varbūt strādāt vairāk uz Cēsīm, bet uz doto momentu ir radošā pauze, kuru pavadīsim strādājot ar idejām un domājot turpmākās attīstības ceļus.

— Vai ir arī iespēja, ka pēc pāris gadiem izlemjat atsākt rīkot Fonofestu?

Nekad nesaki nekad, jo nav zināms, ko mēs darīsim pēc pāris gadiem. Varbūt kaut kas notiek, un mēs jau rīt izdomājam to visu atsākt, bet šobrīd tie būtu tikai minējumi un spekulācijas. Par to neesam domājuši un šādu variantu neesam pat apsvēruši.

— Varbūt tagad vari pastāstīt kādu kuriozu vai interesantu atgadījumu no festivāla vēstures, kas pirms tam palika noklusēts?

Vai, jā, ir daudzas lietas, kas palika noklusētas, un ir daudzas lietas, kuras labāk atstāt noklusētas! [smejas] Nevar gaidīt, ka nebūs jautri pasākumā, kuru rīko labākie draugi un radinieki — tur būs ballīte visu laiku! Personīgi man vislabākās atmiņas saistās ar Jurģa Rudmieža un Anetes Rūķes pērn filmēto Fonofest dokumentālo video klipu. Tas bija viens no tiem mirkļiem, kad sapratu — tas, ko darām, ir riktīgi forši! Tas video bija pilns ar dažādām ekstrām, piemēram, mani ar skeitu nogrūda no rampas, neplānoti aplēja ar ūdeni, par ko, uzskatu, ka labi revanšējos, jo tas skečs nebija iestudēts iepriekš. Vēl bija interesanti, kad mani četros no rīta modināja, lai puspiecos meža vidū filmētu interviju. Tas bija precīzi mēnesi pirms festivāla, kad nācās noskaņoties uz darbu 24 stundas diennaktī, kā rezultātā sajūtas bija ļoti interesantas.

Ir vēl viens gadījums, kas izceļas, runājot par spilgtākajām atmiņām. Es aktīvi strādāju ar festivāla sociālajiem tīkliem, un vienu gadu es nejauši visiem Fonofest sekotājiem twitter apsolīju bezmaksas ieeju. Tā man bija negulēta nakts, auksti sviedri un tiešām nepatīkama sajūta, taču toreiz pierādījās, ka cilvēki ļoti cītīgi neseko līdzi visām ziņām, tāpēc tiku cauri sveikā! [smejas]

— Kā tā gadījās?

Es laikam uzrakstīju „retvīto šo ziņu un saņem biļeti uz festivālu!” vai ko tamlīdzīgu!

— Kāpēc?

Tad, kad esi 10 mēnešus strādājis, skatījies datora ekrānā un rakstījis kaut ko, reizēm gadās, ka pieķer sevi pie domas, ka drukā kaut ko tīri reflektīvi. Varbūt domā par kaut ko citu, un īsti nepievērs uzmanību vārdiem, kuri nonāk uz papīra. Nenokoncentrējies par 100% tam, ko dari aptuveni trijos naktī. Man vispār patīk strādāt naktī. Bet tas bija jautri.

— Sabiedrības interese par šodien izplatīto ziņu sociālajos tīklos ir liela? [intervija notika aptuveni stundu pēc paziņojuma izdarīšanas — aut.]

Mēs te tagad runājam aptuveni astoņas minūtes, un šajā laikā twitter vien mēs esam saņēmuši 21 ziņu. Reāli — viss notiek ik pa sekundēm, visu laiku kāds kaut ko šajā sakarā raksta. Kaut vai facebook statistika — apmēri ir aptuveni tādi paši kā ap festivāla laiku.

— Un kāda ir kopējā cilvēku noskaņa?

Šajā brīdī ir diezgan patīkami lasīt to, kas tiek drukāts. Vai nu es neesmu paspējis izlasīt, vai arī visi naidīgie cilvēki vienkārši vēl guļ, bet pagaidām viss ir ļoti pozitīvi un visi saka paldies par festivālu, gremdējas sentimentā. Ir patīkami, ka nav klasiskais latviešu komentētājs, kuram nekas un nekad nav labi.

— Tad jau jānovēl, lai turpmāk šādi latviešiem netipiski komentāri ir arī pēc katra Fonokluba pasākuma!

Paldies, darīsim visu, lai tā arī notiktu!

Foto: Publicitātes foto

Tavs komentārs