Public Access T.V.: Ņujorkā cilvēki cenšas izlikties krutāki, nekā ir

Grupas Public Access T.V. solistu Džonu Īterliju sazvanīju īsi pirms Jāņiem, mūziķa pēdējā vakarā mājās Ņujorkā pirms vairākus mēnešus ilga brauciena uz Eiropu. Tieši ar to arī sākām sarunu, ko vēlāk turpinājām par muzikālajām ietekmēm, festivālu apmeklēšanu un citiem tematiem.

— Kā iet? Dzirdēju, ka šī ir pēdējā diena, kad varu tevi sazvanīt, jo pēc tam būsiet ļoti aizņemti.

Jā, jau šovakar dodamies uz Londonu, izlidosim ap 23.00, savukārt ielidosim agri no rīta pēc vietējā laika, tā kā būsim diezgan noguruši. Vēlāk jau koncertēsim, strādāsim studijā, tā kā nekādu atpūtu Eiropā neplānojam. Tieši tāpēc gribēju, lai sazinamies šovakar, jo nevēlos būt viens no tiem, kas nevar normāli veltīt laiku sarunai, jo viņam paralēli ir vēl daudzi darbi, turklāt nedaudz uztrauc potenciālais jetlag.

— Kā tev vispār patīk lidot uz austrumiem, kā parasti iet ar aklimatizēšanos?

Lielākoties tas ir atkarīgs no mana gulēšanas režīma šeit. Ir bijuši gadījumi, kad laika maiņa vispār neatstāj nekādu ietekmi, savukārt citreiz esmu juties pārguris un nespēju izdarīt neko. Tad pāris dienas staigāju apkārt gluži kā tāds zombijs.

— Vai tas kādreiz ir ietekmējis arī koncertus?

Nē. Kad uzstājos, spēju sevi sapurināt, tāpēc nav tik traki. Tiesa, pēc tiem gan esmu pavisam nelietojams.

— Kā tu salīdzinātu koncertēšanu ASV un Eiropā?

Katrs koncerts ir citāds, turklāt līdz šim esam tikai vienu spēlējuši citur Eiropā, ārpus Lielbritānijas, kad uzstājāmies Francijā, tāpēc atbildēt nevaru nemaz tik viennozīmīgi. Lielbritānijā cilvēki ir atvērtāki pret grupām ar ģitārām, savukārt ASV, īpaši Ņujorkā, klausītāji īsti nezina, ko darīt un bieži jūtas pārāk kruti emociju izrādīšanai. Protams, reizēm visi arī tā kārtīgi iztrakojas, bet tas tā nav vienmēr, Eiropas publikas šajā ziņā ir konstantākas. Ņujorkā liela problēma ir tā, ka ļoti daudzi iet uz pasākumu, lai tikai varētu teikt, ka ir tajā bijuši, nevis tāpēc, ka patiešām vēlas tajā būt. Eiropā un Lielbritānijā cilvēki nebaidās parādīt to, ka viņi labi pavada laiku un izklaidējas.

— Pats jau pieminēji Ņujorku un to, ka cilvēki jūtās pārāk kruti, lai izklaidētos un kustētos. Tā ir problēma tikai rokkoncertos, vai arī visu žanru šovos?

Man liekas, ka tas ir vairāk saistīts ar rokenrolu. Elektronikas koncertos cilvēki dejo kā traki, izklaidējās. Rokkoncerti notiek citādās koncertvietās nekā elektronika, un tas ir jūtams. Es pat nezinu, kāpēc tā, bet domāju, ka ar laiku elektronikas trends beigsies un cilvēki atsāks izbaudīt arī rokmūziku. Ir tikai jāpagaida.

— No Latvijas izskatās, ka pēdējā laikā Ņujorkas rokmūzikas dzīve ir ievērojami pieklususi, salīdzinot ar laiku pirms gadiem pieciem vai desmit. Vai arī tev tā liekas?

Zini, grūti pateikt. Abi lielie rajoni ļoti atšķiras un Bruklinā rodas daudz vairāk mūzikas nekā Manhetenā. Uz Bruklinu pārvācas daudzi jaunieši, tur valda liela dažādība it visā. Tā kā šobrīd dzīvoju Manhetenā un te arī esam dibinājuši grupu, sevi gribētos saukt par Manhetenas grupu. Te vispār trūkst grupu, jo pārsvarā visi muzicē pa vienam — tas ir lētāk un vienkāršāk noorganizējams. Bet vispār tev taisnība, skatuve nav tik aktīva kā kādreiz.

— Kad jūs pirmo reizi dzirdēju, nodomāju, ka, ja The Strokes rastos mūsdienās, viņi izklausītos tieši tāpat kā Public Access T.V.. Kādas ir sajūtas tagad, kad varēsiet viņus iesildīt divos milzīgos koncertos Londonā?

Ja man, mazam puikam no Tenesī štata, kāds pirms 10 gadiem apgalvotu, ka kādreiz varēšu iesildīt The Strokes, es neticētu. Tas, protams, ir milzīgs gods un iespēja, jo tā ir mūzika, ar ko izaugu. Kaut gan es neesmu viņu fans visos karjeras posmos, bet gan drīzāk karjeras sākumposmā, tāpat ir neticama sajūta apzināties, ka mūs pamanījusi grupa, kas savā dzīvē izdarījusi tik daudz.

— Vai var teikt, ka The Strokes ir tava lielākā ietekme?

Iespējams, bet manu dziesmu rakstīšanu ir ietekmējuši arī daudzi citi mūziķi. Būtībā savulaik esmu izgājis caur visai rokmūzikas vēsturei, vienā vai otrā dzīves posmā klausoties lielāko daļu ievērojamāko izpildītāju. Kaut ko ir sanācis paņemt no katra no viņiem, tāpēc nebūtu korekti izcelt tikai The Strokes.

— Būtībā kopš jūsu pirmā singla parādīšanās, prese ir sākusi dēvēt Public Access T.V. par kārtējiem rokmūzikas glābējiem un nākamajām superzvaigznēm. Vai šādi apgalvojumi netraucē strādāt?

Man liekas, ka jauno grupu ir tik daudz, ka prese pārāk bieži kādam piedēvē šādu titulu. Es neticu, ka viena grupa var izglābt visu žanru, bet, protams, ir jauki, ka cilvēkiem patīk tas, ko darām. Kopumā man šķiet, ka šādi apgalvojumi dod mums papildus iespējas iegūt popularitāti, ko arī cenšamies izmantot, tāpēc par šo titulu nesatraucos.

— Positivus būs jūsu pirmais festivāls kontinentālajā Eiropā. Ar kādām sajūtām brauksiet uz Latviju?

Mēs vēl esam tajā karjeras posmā, kad patiešām priecājamies par katru iespēju pirmo reizi uzstāties kādā vietā. Ir nedaudz bailīgi, jo zināšanu par cilvēkiem Latvijā mums ir ļoti maz, bet domāju, ka viss izdosies lieliski, jo, galu galā, festivālu apmeklētāji visā pasaulē ir ļoti līdzīgi. Visi grib lieliski pavadīt laiku un izklaidēties, tieši tik vienkārši. Nezinu, vai būs tāda iespēja, bet ceru, ka varēšu daudz pastaigāties pa Positivus teritoriju — joprojām katrā vietā cenšos izjust festivāla atmosfēru cik vien iespējams.

— Ko no jūsu koncerta gaidīt tiem, kas vēl nezina, kā izklausās Public Access T.V.?

Enerģisku rokkoncertu. Mēs sevi uz skatuves nežēlojam, ieliekam savās dziesmās visu, ko vien spējam, un ceram, ka publika to novērtēs. Ļoti gribas, lai visiem sanākušajiem būtu interesanti, lai viņi dejotu un trakotu, un to arī cenšamies panākt!

Foto: Publicitātes foto