Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Roskildes festivāls: 3. un 4. dienas apskats

Jana Udovenko, 2015. g. 7. jūlijā

Roskildes festivāla pēdējās divas dienas tika aizvadītas Dānijas laikam ļoti neraksturīgā karstumā. Slēpjoties no niknās saules, daudzi festivāla apmeklētāji deva priekšroku koncertiem teltīs, savukārt organizatori bija parūpējušies pie lielajām skatuvēm izlikt paziņojumus, ka alus ir laba lieta, taču palikt dzīvam — vēl labāka — un aicināja visus dzert daudz ūdens. Par ūdens pieejamību koncertu laikā tik tiešām sūdzēties nevarēja. Apsargi to dāsni dalīja pa labi un pa kreisi un lūdza arī padot tālāk, tādēļ pie kārotā ūdens tika arī dziļāk pūlī esošie. Diemžēl katrā koncertā atradās vismaz viens, kas neizdzertu glāzi izdomāja uzsviest gaisā, tādēļ nereti koncertu sanāca pavadīt miklam. Kā bieži vien šādos gadījumos sanāca dzirdēt no citiem — vismaz nav alus vai kāds cits lipīgs alkohols.

Trešās festivāla dienas jeb piektdienas programma bija īsts gardums hiphopa cienītājiem, kuri varēja baudīt gan spoken word no Kate Tempest, gan vienu no labākajiem šībrīža reperiem Kendriku Lamāru, gan hardcore hiphopu no repa dueta Run the Jewels. Katrs no tiem pavisam citādāks, taču visi apdāvināti ar izcilu rīmju rakstīšanu un vārdu spēli. Britu dzejniece, lugu rakstniece un repere Kate Tempest no ārpuses bija piezemēta un pavisam vienkārša vārda labākajā nozīmē. Piecpadsmit minūtes pirms koncerta sākuma viņa nekautrējās jau iziet uz skatuves un pārbaudīt skaņu, ko, piemēram, no Lamāra nesagaidītu nekad. Arī viņas izskats liecināja, ka paaugstinātā popularitāte kopš pagājušā gada Mercury balvas nominācijas nav sakāpusi galvā — mugurā līdz ceļiem gari džinsu šorti, melns krekls un nekādas kosmētikas. Tikpat labi uz skatuves varēja stāvēt jebkurš cits no pūļa, kas padarīja viņas koncertu daudz personīgāku un intīmāku, it kā tā būtu pēcpusdienas saruna ar draugu. Tieši tāda arī bija viņas pantu skaitīšana — ļoti tieša un no sirds citiem pavēstīta. Vārdi Keitas mākslā ir galvastiesu pārāki un svarīgāki par mūziku, un tas bija īpaši jūtams, kad uz vairākām minūtēm mūzika apklusa, lai Keita iegrimtu ļoti emocionālā un gandrīz vienā elpas vilcienā izpildītā dziesmā The Truth. Tieši šādā acapella atmosfērā atklājās Keitas īstais talants, dziļās domas un ideju virtenes. It’s true if you believe it, the world is the world, but it’s all how you see it / One man’s flash of lightning ripping through the air is another’s passing glare, meaning it’s hardly there, viņa vairākkārt sludināja, aizrautīgi žestikulējot un liekot sanākušajiem aizdomāties.

Pavisam pretēja attieksme bija redzama Kendrika Lamāra koncertā. Sākot jau ar ‘jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze’ uzvedību, kā rezultātā viņš iznāca uz skatuves ar aptuveni desmit minūšu novēlošanos. Atšķirībā no Keitas, kas uz skatuves izlika sevi visu, Kendriks to lūdza darīt festivāla apmeklētājiem. Viņa iepriekšējā Roskildes koncertā 2013. gadā Kendriks esot pasludinājis šī festivāla publiku par vienu no aktīvākajām un, šķiet, šogad, spēlējot uz lielākās skatuves, viņš centās pierādīt, ka tā vēl joprojām ir. Jā, pūlis tik tiešām bija ļoti, ļoti aktīvs un skats, kurā aptuveni 80 tūkstoši cilvēku vicina rokas, ir prātam neaptverams, taču Kendrika atdeve nešķita vienlīdz liela. Pirmām kārtām, viņa setliste bija teju tāda pati kā pirms diviem gadiem, kad apskatījām viņu Polijas Open'er festivālā, pieliekot vien trīs singlus no par gada albumu jau pasludinātās jaunās plates To Pimp a Butterfly. Tad rodas jautājums — kur ir saskatāma jebkāda izaugsme, ja atnākot uz tā paša mākslinieka koncertu pēc diviem gadiem, ir dzirdamas tās pašas dziesmas? Īpašu vilšanos tas sagādāja tādēļ, ka televīzijas performancēm Kendriks vienmēr gatavojas ar uzviju, piemēram, nepilnu nedēļu pirms Roskildes festivāla viņš atstāja visus mēmus ar savu uzstāšanos BET balvu pasniegšanas ceremonijā ar sademolētu policijas mašīnu, milzīgiem ASV karogiem un diviem dučiem dejotāju, savukārt vēl pirms mēneša viņš savai perfomancei Elenas Dedženeresas šovā pieaicināja dejojošu pāri un gleznotāju, kas šo pāri uzlika krāsās uz papīra. Otrām kārtām, abās televīzijas performancēs no viņa bija jūtama kūsājoša enerģija un cīņas spars, taču šajā koncertā viņš šķita diezgan iztukšots.

Enerģijas atdeve atkal mainījās par 180 grādiem repa dueta Run the Jewels koncertā, kas spridzināja daudz vairāk nekā Kendriks Lamārs. Varēja redzēt, ka dueta dalībniekiem Killer Mike un El-P pašiem uzstāšanās laikā bija ļoti jautri. Abi dejoja, lēkāja, smējās, aktīvi iesaistīja publiku un, pats galvenais, izbaudīja to, ko dara. Koncerts tradicionāli iesākās ar Queen himnu We Are the Champions un pēc tam pārvērtās intensīvā stundu garā lēkāšanā. Nav jau tā, ka Run the Jewels gaidīja kaut ko citu, jo jau no paša sākuma abi pavēstīja, ka we’re gonna fuck this shit up. Neiztika arī bez kopīgās roku salikšanas pistolē un dūrē, kas ir tradicionālais Run the Jewels simbols. Tā gan nav parasta dūre, jo tā tur 36 collas platu zelta ķēdi. Daži koncerta apmeklētāji bija īpaši pacentušies un paņēmuši paši savas ķēdes, ko turēt, taču reperis El-P ieskaidroja, ka pilnīgi katram koncerta apmeklētājam ir šāda ķēde, pat ja to nevar redzēt, un, kaut arī to viņš saka katrā koncertā, tas lika visiem justies vēl saliedētākiem.

Bez hiphopa trešajā festivāla dienā varēja baudīt arī britu house mūzikas duetu Disclosure, kas no uzlecošiem māksliniekiem divu gadu laikā izauguši par īstu deju mašīnu, par ko liecina arī viņu skatuves uzbūve. Brāļi Gajs un Hovards Lorensi katrs atrodas uz pusaplī ieskauta paaugstinājuma, kas no tāluma izskatās, it kā viņi stūrētu milzīgu kuģi. Nav jau arī tālu no patiesības, jo viņu unikālo atdzīvinātas house un garage mūzikas skanējumu pašlaik cenšas atdarināt katrs otrais britu producents. Jāsaka gan, ka pagaidām Disclosure spēcīgu konkurentu nav un, spriežot pēc jauno dziesmu atrādīšanas Roskildes festivālā, tuvākajā laikā diez vai vēl būs. Par spīti jaunajam materiālam Disclosure trumpis ir un būs viņu singls Latch ar Sema Smita vokālu. Šķiet, ar tik milzīgu kori, kas zina pilnīgi katru dziesmas vārdu un dzied līdzi, var konkurēt tikai Pols Makartnijs ar Hey Jude, kas izskanēja sestdienas programmas noslēgumā.

Piektdien gan Oranžās skatuves programmu noslēdza dāņu grupa Mew, kas plkst. 1.30 spēja sapulcēt ļoti lielu publiku. Arī viņi paši atzinās, ka šis ir līdz šim lielākais pūlis, kuram viņi ir spēlējuši. Šāda atsaucība aizkustināja grupas vokālistu Jonasu Bjerri līdz asarām, un visu koncerta laiku no viņiem staroja ārprātīgi liela sirsnība un jaukums. Pēc pusotru stundu ilga koncerta varēja just, ka puiši vēl joprojām nevēlas kāpt nost no skatuves un pēc papilddziesmas Comforting Sounds viņi bija bezgala pateicīgi sanākušajiem.

Sestdien, pēdējā festivāla dienā, acīs stipri krita uzplaukušais vecāka gada gājuma cilvēku skaits ar vienas dienas dzeltenajām aprocītēm, kas bija ieradušies vaigā skatīt savu jaunības dienu elku Polu Makartniju. Ļoti savdabīgi šķita tas, ka sers Makartnijs Oranžās skatuves programmā bija ielikts neveiklā sendvičā starp bārbijreperi Nicki Minaj un dāņu hiphopa grupu Suspekt. Nikiju pārsvarā bija ieradušās skatīt pusaudžu meitenes, kā arī ziņkārīgi puiši. Čaļiem skats tik tiešām bija labs, jo Mināža atrādīja gan savas kuplās krūtis, gan tikai caurspīdīgās sietiņbiksēs ietērpto dibenu. Muzikāli koncerts bija sadalīts divās daļās — drūmākā un nopietnākā pirmajā daļā ar jaunā albuma dziesmām un noslēdzošā rozā daļā, kurā izskanēja visi lielākie Mināžas hiti un kuras laikā pūlī sākās liela ballīte. Repot Nikija māk un savas rīmes izpildīja labi, taču vokālās partijas tika atstātas neveiklai fonogrammai un kopumā visa performance bija pārāk teatrāla un uzspēlēta. Tādēļ arī viņas meiteņu uzruna nepadoties vīriešiem un vienmēr būt patstāvīgām šķita pārāk samākslota un holivudiska. Kaut arī Mināžas koncerts sākās ar piecpadsmit minūšu novēlošanos, tas ilga tikai stundu, kas tik lielam meinstrīma māksliniekam šķita par īsu.

Sera Pola Makartnija uzstāšanos bija vērts nokavēt pusstundu, lai uz Apollo skatuves izbaudītu brīnišķīgu setu no britu elektroniskās mūzikas producenta Clark. Kaut arī viņa mūzikas stils tiek dēvēts par IDM jeb intelligent dance music, tajā ir atrodamas ļoti lielas tehno mūzikas ietekmes, kas sestdienas vakarā uzjundīja pamatīgu ballīti. Viņa mūzikai nav iespējams pretoties, tādēļ malās stāvošo nebija — visi aizrautīgi dejoja līdzi vai vismaz kratīja galvu. Arī gaismu, dūmu un video projekciju šovs bija iespaidīgs, kas pacēla emocijas augstākā līmenī. Pēc seta beigām Clark salika rokas pie mutes un skaļi nobļāvās Thank you! un varēja just, ka viņš tiešām novērtē to, ka cilvēki ieradās un bija tik aktīvi par spīti tam, ka lielākā daļa festivāla apmeklētāju jau bija aizrauta ar Polu Makartniju.

Ja gribam būt pavisam godīgi, Pola Makartnija solo karjera tā pa īstam reti kuru interesē un pārsvarā cilvēki bija saradušies uz viņa koncertu ar cerībām dzirdēt kādu Bītlu dziesmu, un tās viņš tiešām spēlēja daudz. Koncerts sasniedza kulmināciju, kad Live and Let Die laikā izšāvās ugunis un salūts, un tas turpinājās ar Hey Jude, kas pārvērta vairākus desmitus tūkstošus kopīgā korī. Vēl pēc skatuves pamešanas publika skandināja "na na na na-na-na naaa" un šķita, ka koncerts noslēdzās tik skaisti, taču Pols ar grupu izdomāja atgriezties un uzspēlēt vēl pusstundu. Tā kā papildus dziesmas nebija no pazīstamākā Bītlu repertuāra, šis encore šķita ne pārāk vajadzīgs un nedaudz nolaida no tiem augstumiem, kuros pacēla Hey Jude.

Kopumā nedēļu garā festivālā ar aptuveni 170 dažādiem māksliniekiem visam izsekot līdzi ir neiespējami, tādēļ katram apmeklētājam festivāla pieredze ir diezgan atšķirīga, bet Roskildes labums ir tāds, ka pilnīgi katrs var atrast tādu mūzikas lauciņu, kas viņam tīk vislabāk, jo piedāvājumā ir viss no metāla līdz pat pasaules mūzikai. Un par spīti visuresošajam urīna aromātam un izgāztuvei, Roskilde iemāca — dzīvē var pārvarēt jebkādus sūdus, kamēr vien ir laba kompānija un mūzika.

Apskati Intro.lv foto gaitas no festivāla mūsu Instagram kontā @introlv.
Lasi par Roskildes festivāla iesildīšanās dienām šeit un par pirmajām divām mūzikas dienām šeit.

Raksta foto: Christian Hjorth

Koncertu foto: Jana Udovenko

Tavs komentārs