A-ha koncerta apskats

Pēdējās pāris dienās diezgan daudz rakstīju par gaidāmo A-ha koncertu, un, domājams, nevarēja nepamanīt, ka to gaidu. Viens no iemesliem cerīgam skatam uz šo uzstāšanos bija atmiņas par teicamo koncertu 2002. gadā. Līdzīgi kā es domāja arī vairāk kā 10000 cilvēku (vismaz tā izskatījās, būs interesanti uzzināt patiesos pārdoto biļešu apjomus), kas vakar vakarā bija sapulcējušies, lai vērotu vienu no pēdējiem šīs grupas koncertiem tās pastāvēšanas vēsturē.

Diezgan liels bija mans pārsteigums ierodoties Arēnā Rīga nedaudz pēc 19.00, ka ieradies jau diezgan prāvs cilvēku pūlis. Šoreiz, atšķirībā no pēdējiem pāris koncertiem, kas notikuši šajā vietā, skatuve bija novietota teju pašā zāles galā, līdz ar to atvēlot lielu laukumu stāvvietām. Lai gan tas noteikti nav pārsteigums, interesanti, ka lielākā daļa ļaužu, kas apmeklēja šo pasākumu, noteikti bija vecāki par trīsdesmit gadiem. Ja jau iesāku par publiku, tad ar nožēlu jāatzīst, ka šis bija viens no sliktākajiem pūļiem, kādā nācies vērot koncertu. Biju gaidījis, ka tā gadagājuma cilvēki, kuri principā veido A-ha mērķauditoriju, būs aktīvi un atraktīvi, taču kļūdījos. "Fani" to vien mācēja kā aplaudēt, nevienā kompozīcijā līdzi dziedāts netika. Pat solists Mortens Hergats vairākkārt ieminējās, ka publika ir pārlieku klusa, taču tas viņus neatraisīja...

Par laimi, vismaz muzikālajā ziņā šis bija ļoti labs šovs (atmosfēra, ar šādiem apmeklētājiem, bija diezgan nekāda) . Iesildītāja Jurga sevi parādīja no labākās puses, un vairāki cilvēki, kas nepazina šo dziedātāju, vēlāk slavēja izpildījumu. Patiesi, tas bija labs, kvalitatīvs un daudzveidīgs, profesionāli veikts. Vienīgais mīnuss — man šķita, ka viņa īsti neder par uzkurinātāju pirms tieši šiem vīriem, taču, manuprāt, piemērotu kandidatūru arī nespēju izdomāt.

Arī pašu vakara vaininieku uzstāšanās bija līmenī, turklāt jau no pirmajām sekundēm. Īpaši gribas izcelt trīs lielos ekrānus aiz skatuves — šķiet, tik labas vizualizācijas redzu pirmo reizi kādā koncertā Latvijā, tās bija daudzveidīgas un ļoti pārdomātas. Jau iepriekš radītie efekti tika papildināti ar dzīvajiem video kadriem, kuri tika iegūti no pāris kamerām, kas bija uzstādītas dažādās vietās. Nedrīkst nepieminēt izcilo vizualizāciju leģendārās Take Me On laikā — gluži kā kompozīcijas videoversijas laikā, dzīvie kadri tika pārvērsti melnbaltās, ar zīmuli radītās, skicēs. Atjautīgi, interesanti un efektīgi — tieši tā kā vajag!

Kopumā labus vārdus var teikt arī par skaņu — ja neskaita misēkli, kuru ne es viens to pamanīju, kad zāles vidū ļoti slikti varēja dzirdēt taustiņu partijas (turklāt tas notika skaņdarbu, kas balstīti uz šo instrumentu, laikā — Forever Not Yours, Summer Moved On), citādi nekādu pārmetumu par audio kvalitāti nav, viss bija noregulēts akurāti.

Nedaudz negaidīts šķita trio lēmums lielāko daļa savu gabalu spēlēt īpašās versijās, kas bieži vien pamatīgi atšķīrās no studijas ierakstiem. Vairums koncertversiju skanēja  kvalitatīvi un aizraujoši, jo īpaši gribas izcelt trīs akustiskos skaņdarbus, kad vīri palika vien oriģinālajā sastāvā (pārējā laikā asistēja arī bundzinieks un vēl viens taustiņnieks) — Butterfly, Butterfly, Nonstop July un Crying In The Rain. Tas bija ļoti emocionāli un pacilājoši, varēja redzēt, ka pašiem mūziķiem šāds izpildījums daudz nozīmēja. Cits pozitīvs piemērs ir rupora izmantošana Manhattan Skyline piedziedājuma laikā, kas ir visai oriģināla ideja. Man patika. Kā negatīvu piemēru diemžēl jāmin Minor Earth, Major Sky, kas tika izpildīta uzreiz pēc tam, kuras jaunais veidols bija pārāk vienkāršots un attāls no oriģināla.

Pieņemu, ka daudzi nepiekritīs manam viedoklim, taču esmu pārliecināts, ka vakara kulminācija bija pirmo piedevu beigās atskanējušais The Living Daylights — galvenā tēma no Džeimsa Bonda filmas gan iekustināja visumā kūtro publiku (dzirdēju, ka skatoties no augšas, šajā laikā esot bijis novērojams kuriozs, jo dejoja nevis fanu sektors, bet gan no skatuves visattālākajā galā stāvošie), gan arī tika izpildīta izcili. Ikviena nots izdevās, un dziesma izklausījās vēl labāk nekā ierakstā, un tas ir ļoti daudz. Šajā sakarā jāpiemin arī vizualizācija, kas bija veidota labākajās šo filmu tradīcijās ar tēmekli, dejojošiem sieviešu siluetiem un pārdomātām krāsu maiņām. Kā īpašs bonuss jāizceļ tēmeklis, kas „braukāja” apkārt pa pasauli, līdz apstājās pie Rīgas. Jauka, personalizēta fīča, kas izcēla uzstāšanās individualitāti. Jāpiedilst, ka cita iespēja izcelt šo koncertu cita starpā bija publikai, bet tā netika izmantota — pēc šī gabala, kad visi bija iekustināti, pēc paziņojuma, ka taustiņniekam Magnem Furuholmenam šodien ir dzimšanas diena, neko vairāk par aplausiem pūlis nesagādāja... Pat ne mēģinājumu dziedāt Happy Birthday. Skumji.

Zīmīgi, ka pat ierodoties uz otro enkoru (setlists ne ar ko neatšķīrās no pēdējos mēnešos ierastā), lai izpildītu savu lielāko hītu Take On Me, dziedāt līdzi negrasījās praktiski neviens. Patīkami, ka tas nekādi neietekmēja mūziķu sniegumu, kas bija profesionāls un līdz sīkumiem pārdomāts, taču bija redzams, ka saņemot lielāku atdevi, arī viņi varēja parādīt vēl vairāk, lai šis kļūtu par ekstraklases koncertu.

Iespējams, ka līdz šim mans vērtējums par šovu nav izklausījies īpaši pozitīvs, taču tā nebūt nav — man patika, un viss bija jauki. Protams, sanākušie cilvēki neļāva šim koncertam kļūt vēl labākam, bet visu vēlēties nevar. Galvenais, ka A-ha parādīja, kāpēc tika tik ļoti mīlēti šo 25 gadu laikā, un kāpēc mums viņu pietrūks. Lai gan ir grūti aiziet esot virsotnē, tikai īsti meistari to spēj. Un A-ha aiziet, esot virsotnē!

8,5/10

Izpildīto dziesmu saraksts:

1. The Sun Always Shines On T.V.

2. Move to Memphis

3. The Blood That Moves The Body

4. Scoundrel Days

5. Stay On These Roads

6. Manhattan Skyline

7. Hunting High And Low

8. The Bandstand

9. We're Looking for the Whales

10. Butterfly, Butterfly (The Last Hurrah)

11. (Seemingly) Nonstop July

12. Crying in the Rain

13. Minor Earth Major Sky

14. Forever Not Yours

15. Summer Moved On

16. I've Been Losing You

17. Foot Of The Mountain

Piedevas:

18. Cry Wolf

19. Analogue (All I Want)

20. The Living Daylights

Otrās piedevas:

21. Take On Me

Foto: Gundars Zaburdajevs