Wilnis — Esi brīvs

Jau izsenis vasaras saulgrieži ir laiks, kad īpaši spēcīgi sajūtam saikni ar dabas ritumu un senču tradīcijām. Apvienība Monday in Space ir radījusi īstu Saulgriežu supergabalu, kurā savijas tautiski tradicionālais ar mūsdienu ritmu un sajūtām. Absolūti neatkārtojama sievišķā trausluma, mītiskā senču mantojuma, instrumentālās, tautiskās un elektroniskās mūzikas sintēze. Sajūtas īpaši papildina saulgriežu nojautās esošās dabas ainas.

Balss - Eva Krastiņa-Pucena

Kokle - Kārlis Rudra

Bungas - Kristaps Pucens

Elektronika - DJ Keda

Manuprāt, kvalitatīvākie pagājušā gada debitanti pašmāju mūzikā, grupa himnas, sekojot lieliskajam debijas albumam manuskripts, tikko kā publicējuši savu jaunāko skaņdarbu situācija. Ja iepriekš esi dzirdējis kaut vienu grupas dziesmu, diez vai jaunais skaņdarbs īpaši pārsteigs, taču - šis ir viens no tiem gadījumiem, kad labi, ka tā. himnu mūzikas, iespējams, galvenais pamatakmenis allaž ir bijis noskaņa, ko konkrētas skaņas vai vārdi tikai pasvītro, un jaunajā dziesmā tas ir teicami jūtams. Aiz šķietami vienkāršā un uzreiz saprotamā vienkāršības un trausluma plīvura patiesībā ir paslēpusies vesela skaņu pasaule, kas vienlaikus varētu darboties kā skaņu celiņš jebkuram gadalaikam, katrā no tiem priekšplānā izceļot savu noskaņu. Vai tas būtu rudens drēgnums, ziemas miers, pavasara cerības vai vasaras vakaru romantika, situācijās var saklausīt pa drusciņai no visa, ļaujot klausītājam un viņa emocijām būt dziesmas epicentrā, kas šajā žanrā, manuprāt, ir augstākais iespējamais novērtējums.

Starp citu, ja atmiņa neviļ, šī ir tikai otrā dziesma Intro.lv vēsturē, kas tiek pirmpublicēta un līdz ar to arī atskaņota tieši šeit. Pirmā bija Kalniem pāri no The Sound Poets. Ar šo, protams, negribu apgalvot, ka situācijas gaida līdzīga slava un liktenis, taču neredzu nevienu iemeslu, lai grupas fani šo turpmākajos mēnešos neklausītos daudz un dikti, vienlaikus ar himnām iepazīstinot arī daudzus citus.

Tyler, the Creator savu jaunāko singlu Okra izdeva kā pāri palikušu dziesmu, kas netiks iekļauta nevienā albumā. Tas, ka mūziķi izdod šādus singlus nav nekas neparasts, bet parasti šie skaņdarbi patiešām ir pārpalikumi no albumu ierakstu sesijām, kas ārpus albumiem atstāti ne bez iemesla. Tikmēr Okra ir ierakstīta jau labu laiku pēc Tailera jaunāka albuma izdošanas – šī gada sākumā – un tā pilnīgi noteikti ierindojas starp viņa spēcīgākajiem veikumiem, kā arī starp gada spilgtākajiem singliem. Interesanti, ka Taileram pašam tā varbūt nemaz nešķiet, jo, cik noprotams, šī dziesma varēja arī arī uz mūžiem palikt viņa cietā diska dzīlēs, bet ir visai skaidrs, kāpēc Okra tomēr ieraudzījusi dienasgaismu, jo tās smagais bīts un Tailera ložmetēja ātruma vārdu plūsma (starp citu, šķiet, ka viņš nekad iepriekš nav repojis tik ātri) nekavējoties atstāj visnotaļ spēcīgu iespaidu. Var jau būt, ka šajā dziesmā viņš tikai izklaidējas, bet Okra nenoliedzami ir lielisks turpinājums Tailera pēdējā albuma Flower Boy iesāktajam uzvaras gājienam.

Lai arī savā dzimtajā Lielbritānijā enerģiskie jaunieši Dead! pamazām iegūst atpazīstamību un tiek pat šur tur paspēlēt (piemēram, Francijas Download festivālā), šajos platuma grādos viņus varbūt zina apmēram deviņi cilvēki. Neraugoties uz to, es turpināšu pastāvēt par to, ka šī ir viena no labākajām jaunajām rokgrupām, ar ko noteikti ir vērts iepazīties. Ja šo britu puišu pirmie muzikālie centieni vēl varētu radīt šaubas par viņu nākotnes iespējām, tad katrai dziesmai, ko viņi izdevuši pēdējā laikā, ir milzīgs potenciāls būt par hitu. Up For Ran$om nav izņēmums. Jau ar pašu sākuma rifu dziesma notur klausītāja uzmanību, neatslābstot nevienā brīdī un kāpinot spriedzi līdz piedziedājumam, kas ir tieši tik vienkāršs un lipīgs, ka paliek galvā jau pēc dziesmas pirmreizējas noklausīšanās. Es nezinu, kā jūs, bet es nespēju sagaidīt, kad šī grupa beidzot izdos albumu. 

Ko gan varētu gaidīt no jaunajām Tyler, the Creator kompozīcijām? Who Dat Boy atspoguļo joprojām augošo bromanci ar ASAP Rocky un drūmo liriku atgriešanos, bet singla B puse šķiet daudzpusīgāka instrumentālajā ziņā. Tajā ļoti jūtams Steve Lacy ieguldījums zem grūvīgā ievada, kurā pats Tailers iejūtas samērā omulīgi. Mr. Lonely daļā nedaudz manāma atkārtota Goblin ēras Tailera parādīšanās. Frank Ocean cameo kompozīcijā tik viegli ieplūst kopējā skatā, ka tā var paslīdēt garām nepamanot. 911 / Mr. Lonely gan ir tikai B puse un iespējams tur atrodas tikai kā tīzeris. Šāda tipa dziesmas jaunajā ierakstā tiktu sagaidītas ar atplestām rokām, jo atgriezties sākumpunktā un sagaidīt vēl vienu Goblin būtu diezgan liela vilšanās.

Kad gada sākumā tika apsvērti Intro skaņas kandidāti, Alekss Kemerons tās ietvaros nācās neņemt vērā, jo pagājušajā gadā jau tika izdota viņa debijas plate. Tiesa  publicētais albums Jumping the Shark bija pārizdevums viņa kādreiz Austrālijā jau izdotajam ierakstam ar tādu pašu nosaukumu. Šonedēļ Alekss Kemerons pieteica savu nākamo plati Forced Witness ar singlu Candy May. Septembrī gaidāmo plati varēs dēvēt par viņa otro vai lielo debiju, tā kā to izdos kāds atzīts mūzikas izdevējs. Candy May saglabā Alekss Kemerons mūzikai raksturīgo synth-pop, kuru šoreiz ar saksofona spēli vēl bagātina viņa biznesa partneris, kā viņš to pats izvēlas dēvēt, Rojs Malojs un jau sevi pierādījusī mūziķe Eindžela Olsena. Savā mūzikā Alekss Kemerons cenšas radīt neveiksmīga mākslinieka tēlu, un viņam to izdodas attīstīt arī jaunāka singla ietvaros. Gluži kā ar citiem Intro skaņas kandidātiem, gribās paust cerību, ka kādu dienu arī šis mākslinieks (un viņa biznesa partneris) kļūs pamanīts un spēs izsisties nežēlīgajā mūzikas industrijā, par ko viņš savā alter-ego iespaidā mēdz bieži runāt.

Pirms diviem gadiem iznākušais britu trio All We Are debijas albums lielu iespaidu uz mani īsti neatstāja - likās, ka šī ir vēl viena no daudzām grupām, kas it kā spēlē tīri labu un kvalitatīvu mūziku, bet ne ar ko īpašu arī neizceļas. Tāpēc visnotaļ likumsakarīgi, ka, neko daudz negaidīju, kad ierauzīju, ka viņiem iznācis jauns singls, tomēr pietika dzirdēt mazāk kā minūti no tā, lai es sajustos visai pārsteigts. Jau no pirmajiem ģitāras akordiem kļūst skaidrs, ka viņi ir radikāli izmainījuši savu skanējumu, The XX ietekmētā R&B un indīroka savienojuma vietā ķeroties pie klasiska post-punk ar enerģiskām ritma partijām. Un šīs izmaiņas ir nostrādājušas lieliski, jo All We Are skanējumam ir pievienojusies pamatīga enerģijas deva, kas, kopā ar lipīgu melodiju, rezultējies visnotaļ atmiņā paliekošā dziesmā. Var jau būt, ka man tā liekas vienkārši tāpēc, ka dziesmas, kurās priekšplānā izvirzās basģitāra, ir viena no manām muzikālajām vājībām, bet Human patiešām gribētos saukt par vienu no patīkamākajiem šī gada pārsteigumiem.

Ambienti eksperimentālās mūzikas meistars Jefre Cantu-Ledesma savā mūzikā nebaidās ievīt sentimentāli siltas un nostalģiskas noskaņas. Piemēram, pagājušā gada relīzē In Summer spēlējoties ar chillwave pamatnoteikumiem. Cenšoties šo jau mirušo žanru atdzīvināt un pārnest nākamajā līmenī. Kas arī izpildītajam izdevās.

Šoreiz pārmaiņas skārušas citu mirušu, bet tomēr mazāk, žanru shoegaze. Dziesma ir desmitminūtīgs, eiforiski episks, nedaudz sintētisks skaņdarbs. Kas no potenciāli skaistākās nosacītās popdziesmas Jefre Cantu-Ledesma karjerā pārvēršas trokšņainā kakafonijā. Manuprāt, A Song of Summer izklausās pēc kāda raupja divtūkstošo sākuma M83 demo.

Emperor X jeb Čads Matenijs sevi mūzikā pieteica jau pagājušā gadsimta izskaņā, taču viņa vārds vēl joprojām lielākajai daļai melomānu varētu būt pavisam svešs, it īpaši ārpus Ziemeļamerikas kontinenta. Divdesmit gadu laikā izdoti vairāki albumi, no kuriem lielākos panākumus sanāca gūt ar 2011. gada ierakstu Western Teleport. Ar katru jauno singlu arvien vairāk sāk šķist, ka ar nākamo plati Oversleepers International, viņš spēs atkārtot vai vismaz pietuvoties Western Teleport panākumiem. Jaunākajos singlos, tostarp Schopenhauer in Berlin, Emperor X apskata politiski un sabiedriski aktuālas tēmas caur paša dzīvē piedzīvoto – sastapšanos ar birokrātijas mehānismiem, vēža pārvarēšanu, iekrišanu parādos utt. Jaunākajā singlā savukārt apskatītas vācu filozofa idejas mūsdienu pasaules, sabiedrības kontekstā. Emperor X teksti iegūst īpašu spēku, pateicoties skanējuma vienkāršībai un viņa balsij, kas brīžiem vārdus šķietami izkliedz. Lai gan Čads Matenijs mūziku izdod jau gandrīz divdesmit gadus, iespējams, tieši viņš būs viens no Taviem šīgada  atklājumiem.

Britu uzlecošā zvaigzne RAT BOY parasti cilvēkos rada diametrāli pretējas izjūtas – vai nu diezgan ļoti besī, vai nu ārkārtīgi patīk, pie tam parasti vienu un to pašu iemeslu dēļ. Viņš ir skaļš un izspūris, visu raksta capslockā, repo par humpaļu drēbēm un caurumiem zolēs, un, šķiet, nekad nekļūst līdz galam nopietns. Tomēr, ja ieklausās, var dzirdēt, ka viņa spēja dziesmās ietērpt trāpīgus komentārus gan attiecībā uz jaunatni, gan apkārt notiekošo, atgādina to, kas piemīt viņa priekšgājējam Jamie T. Otrajā singlā no gaidāmā debijas albuma RAT BOY gan brīdina, ka neesam tālu no 3.pasaules kara, gan pasaka to, ko jūt daudzi jaunieši (sevišķi breksitējošajā Apvienotajā Karalistē) - Old folks' votes don't cater for you and me. Piedziedājumā tīši vai netīši iesprukušas arī spēcīgas Oasis vēsmas, kas panāk to, ka pēc dziesmas divreizējas noklausīšanās vārdi I was alright till they took me off my medication galvā skan vēl kādu laiku.

Kopš pēdējā grupas ieraksta pagājuši gandrīz 3 gadi, bet gada sākumā izdotais singls Currency nozīmēja, ka gaidīšana līdz jaunam The Black Angels albumam tuvojas beigām. Pat pēc šāda klusēšanas perioda liekas, ka grupa tepat vien bijusi visu šo laiku. Ar otro singlu I’d Kill for Her viņi turpina izklausīties pārsteidzoši svaigi un ar katru jaunu ierakstu arvien vairāk pierādās, ka Aleksa Māsa vokāls ir kā radīts tieši psihodēliskās mūzikas žanram. The Black Angels nav arī nekādi svešinieki, ja runa ir par provokatīviem dziesmu tekstiem. Gaidāmais albums Death Song varētu būt jauna virsotne šājā ziņā. Pirmajos divos singlos kanādiešu psych rokeri pamanījušies aizskart gan politiskas, gan eksitenciālas tēmas. Tas viss, protams, uz nedaudz smagnējas un drūmas psihodēlijas fona.

To, kādu statusu savā karjerā ir sasniedzis ir Kendriks Lamārs, ļoti uzskatāmi varēja pamanīt pagājušajā ceturtdienā, kad viņam pietika publicēt vienu attēlu sociālajā tīklā Instragram, lai saceltu pamatīgu ažiotāžu viņa cienītāju vidū. Skaitlis IV uz melna fona gan vēstija nevis par Kendrika ceturto studijas albumu, bet par jaunu dziesmu The Heart Part 4, taču vairākas pazīmes liecina, ka aiz kalniem nav arī viņa jaunais albums - gan tas, ka Part 3 tika publicēta neilgi pirms good kid, m.A.A.d city izdošanas, gan, jo īpaši, tas, ka dziesmas beigās viņš piemin 7. aprīli, kas varētu būt potenciālais albuma izdošanas datums (vai arī vismaz datums, kad šis albums tiks oficiāli izziņots). Tie, kas uztraucas, ka viņš varētu nebūt spējīgs noturēt To Pimp a Butterfly uzstādīto latiņu, var šīs bažas mest pie malas, jo The Heart Part 4 ierindojas starp Kendrika visu laiku spēcīgākajiem gabaliem - ko vērts ir vien tas, ka vienas dziesmas laikā viņš paspēj repot uz četriem atšķirīgiem bītiem, vairākas reizes izmainot savu vārdu plūsmu. Ierasti spēcīgs ir arī teksts, kas piepildīts ar vairāku līmeņu atsaucēm kā arī vēstījumiem vairāku citu reperu un publisku personu virzienā. Lieliski šeit iederas arī atsauce uz leģendārā Džeimsa Brauna dziesmu Don't Tell A Lie About Me And I Won't Tell The Truth On You, un, pēc dziesmas noklausīšanās, kļūst skaidrs, ka nevienam nav jēgas mēģināt sacensties, jo, kad dziesmas vidū Kendriks sevi pasludina par šībrīža diženāko reperi, viņam, visticamāk, ir taisnība.

Black Lips maija sākumā atgriezīsies ar savu astoto studijas albumu. Līdzīgi kā iepriekšējos divos ierakstos arī Satan’s Graffiti Or God’s Art? radīšanā (producēšanā) roku pielicis kāds zinams mūziķis. Ne velti šī Atlantas flower punk grupa nolēmusi turpināt uzticēties jaunam producentam pie katra jauna albuma. Arabia Mountain un Underneath the Rainbow bija komerciāli pietiekami veiksmīgi albumi, lai šo modeli turpinātu. Pēc Marka Ronsona un Black Keys bundzinieka Patrika Kārnija pienākusi Šona Lenona kārta. Katram no iepriekš minētajiem mūziķiem izdevies atstāt savus nospiedumus uz Black Lips garage punk zīmoga. Tas ļoti dzirdams arī pirmajā singlā no jaunā albuma – Can’t Hold On. Starp ģitāru rifiem un vokāla paslēpusies maza lipīga ģitāras partija, kas neizklausās gluži pazīstama vai jau dzirdēta, bet tai noteikti piestāvētu atrasties Lenona daiļradē sitāras izpildījumā. Arī miglainā kompozīcijas izskaņa saksafona pavadījumā ir kaut kas, ko nevar dzirdēt katrā Black Lips kompozīcijā.