Aqua - Megalomania
Ikvienai grupai vienmēr viens no galvenajiem veiksmīgas darbības priekšnoteikumiem ir bijusi spēja izcelties no pelēkās masas, parādīt sevi kā kaut ko īpašu. Ne visiem tas izdodas pareizo iemeslu dēļ (sveika, Rebeka Bleka), tomēr lielākā daļa slaveno mūziķu ir grūti sajaucami ar citiem vokāla, tekstu, mūzikas, izskata, vai vēl kādu citu iemeslu dēļ. Viņi varēja patikt, viņi varēja nepatikt, bet pirms gadiem desmit teju katrs jaunietis (un arī ne tik jaunie cilvēki) zināja, kas ir Aqua, jo abi solisti Lēne Nīstroma un Renē Difs izcēlās ar diezgan unikāliem vokāliem. Protams, palīdzēja arī tas, ka neviens ne tuvu tādā popularitātes līmenī nemācēja iecelt bubblegum popu, bet tas jau ir cits stāsts.
Šādu ievadu, protams, nerakstīju nejauši — uzzinājis, ka pēc 11 gadu pauzes neapšaubāmi leģendārie (tikai atceraties, ka šis vārds automātiski nenozīmē kaut ko labu) Skandināvi ierakstīs jaunu disku, es kļuvu ieintriģēts, vai viņi saglabās to pašu skanējumu, ko toreiz, jo, galu galā, tā ir viena no manas bērnības svarīgākajām grupām. Papildus intrigu piešķīra pašu mūziķu paziņojums, ka viņu mērķis esot radīt pasaules labāko popmūzikas albumu. Piekritīsiet — skaļi vārdi, kuri visu šo procesu padara neapšaubāmi aizraujošāku.
Diemžēl jau pirmais singls How R U Doin? nojauca pat mazākās cerības, ka mūsdienu bērniem un tīņiem varētu tikt piedāvāts vēl viens Barbie Girl vai My Oh My. Tā vietā arī šī grupa bija nodevusies mūsdienīga European Hit Radio līmeņa bītiņa radīšanai, kurš atgādina Keshas un Far East Movement dziesmas Like A G6 ārlaulības bērnu. Protams, arī abos pirmajos albumos bija dīvaini un briesmīgi bīti (pirms šīs recenzijas noklausījos tos abus, lai atcerētos, kas pirms vairāk kā 10 gadiem bija kruti), piemēram, Roses Are Red (ja nu kādam interesē, video, šī, teiksim tā, neatkārtojamā starpspēle, ir dzirdama no 30. sekundes), bet nu šis jaunais virziens viņiem galīgi nepiestāv. Arī tāpēc, ka tādējādi Lēnes un Renē vokāli izklausās daudz ikdienišķāki un ne ar ko neatšķiras no virknes citu dziedātāju.
Atgriežoties pie Megalomania, jāsaka, ka ieraksts ir dalāms divās daļās, kas savstarpēji visu laiku tiek miksētas — dziesmās, kuras izklausās pēc Keitijas Perijas un citu mūsdienu popdīvu albumu (ne singlu) materiāla, un gabalos, kas tikpat labi varētu būt ņemti no Deivida Guetas kopoto rakstu izlases. Pa vidu gan ieskanās arī daži akcenti, kas atgādina par veco Aqua, bet tie tiešām ir otrā plāna akcentiņi, kurus pamanīt ir pagrūti...
Žēl, bet arī skaņdarbu vārdu ziņā mūziķi ir zaudējuši lielu daļu sava šarma — ja tagad, ar svaigu skatu uz lietām dzirdot Aquarium un Aquarius, pamanīju daudzus jaukus un patiesi asprātīgus, diezgan sarkastiskus tekstus, tad tagad to skaits ir drastiski samazināts. Ja vēl izteikti popsīgajās (bubblegum pops gan nav sastopams kā šķira, kas šoreiz diez vai ir vērtējams kā pozitīvs aspekts) kompozīcijās šādas tādas asprātības un ironija par apkārt notiekošo vēl ir dzirdama, tad dejiskie gabali laikam ir paredzēti EHR publikai, kurai šādas lietas tuvas un saprotamas nav.
Lai vai cik tas dīvaini neizklausītos, Aqua jaunais albums ir pat sliktāks kā varētu domāt, izdzirdot šīs grupas nosaukumu. Iespējams, muzikāli tas ir Skandināvu līdz šim kvalitatīvākais veikums, bet teksti un jaunais muzikālais stils, liek to saukt par viņu vissliktāko ierakstu.
5/10
