Avril Lavigne - Goodbye Lullaby

Vēsturē nereti varam atrast gadījumus, kad kāds cenšas izlikties par to, kas viņš nav. Šīs tūkstošgades sākumā šādas šarādes regulāri rīkoja Avrila Laviņjē, viņas fani un popkultūras atspoguļotāji, piemēram, MTV, apgalvojot, ka kanādietes izpildītā mūzika ir kārtīgs pankroks. Tas, protams, ir daudz stilīgāk nekā atzīt to, ka spēlē visparastāko popu, turklāt gods saukties par pankroka princesi arī ir nozīmīgs...

Vispār ir interesanti pavērot meitenes karjeras attīstību. Sākusi kā popmūzikas sliktā meitene (un tā arī pozicionēta, radot asociācijas ar Alanisu Morisetu) 2002. gadā viņa sacēla pamatīgu troksni radot pietiekami interesantu un tam laikam netipisku albumu Let Go (noteikti atceraties tādus gabalus kā Complicated un Sk8ter Boy). Arī nākamais ieraksts, kopumā vērtējot, nebija īpaši slikts — kaut gan varēja manīt, ka viņa ir sevis meklējumos, Under My Skin bija pietiekami klausāms ripulis. Un tad nāca Best Damn Thing... Kā jau nosaukums vēsta, tas ir ļoti stilīgs un kruts ieraksts, kuru (pirmo reizi mūziķes karjerā) rotā Parental Advisory uzlīme, liecinot, ka tajā ir daudz necenzētas leksikas un/vai seksuāla rakstura tekstu (šajā gadījumā otrais). Kā jau varēja gaidīt šāds solis veicināja pārdošanas apjomus un slavu kā sliktajai meičai (to paspilgtināja vairāki tetovējumi, kurus viņa ieguva šajā periodā), tajā pat laikā praktiski norokot sevi kā spējīgu mūziķi daudzu kritiķu acīs. Bet vai tad tas kādam rūp?

Jaunajā albumā Avrila turpina pārvērtības, no īstas panku meitenes kļūstot stipri pieaugušāka un nopietnāka. Mūzikā ir dzirdams daudz mazāk agresīvo poppanka ģitāru skaņu, tos aizstājot ar akustiskajām ģitārām vai klavierēm. Lielais vairums kompozīciju ir stipri apšaubāmas kvalitātes poprokbalādes, kuras viņai galīgi nepiestāv, turklāt visas izklausās praktiski vienādi... Neskatoties uz to, ka iepriekš esmu neskaitāmas reizes smīkņājis par to, Laviņjē šoreiz pietrūkst tās nebēdnības un trakulīguma, kas caurvija visus iepriekšējos darbus.

Ir tāda sajūta, ka līdz ar Goodbye Lullaby meitene būs pazaudējusi lielu daļu savu klausītāju un fanu. Tie mazpadsmitgadnieki, kas par viņas izpildīto bija starā līdz šim diez vai sapratīs un spēs novērtēt sava pielūgsmes objekta transformāciju garlaicīgākā un vienmuļākā jau pieminētās Morisetas versijā (vairāki gabali, jo īpaši Push ir neticami līdzīgi Alanisas mūzikai), savukārt daudzu jaunu fanu pieplūdumu neparedzētu — jau minētā garlaicīguma un jaunu ideju trūkuma dēļ. Tā savādi sanāk — no vilka bēgot (vēlme kļūt nopietnākai, izbēgt no klišejiska popprodukta tēla) ir ieskriets tieši lācim rokās (smags auditorijas zudums). Var jau būt, ka kļūdos, bet uz to viss šobrīd iet.

No 14 platē dzirdamajiem skaņdarbiem vien nedaudz vairāk kā viens paliek atmiņā pat pēc vairākkārtējas diska noklausīšanās. Spilgti pirmais singls izceļas What The Hell, kurš arī ir praktiski vienīgais poppanka vēstnesis ierakstā. Dziesma ir apveltīta ar lipīgu un pietiekami interesantu meldiņu, kaut nedaudz tuvojoties viņas labāko kompozīciju līmeni. Vēl no kopējās gūzmas izceļas ievadošais Black Star (pusotru minūti gara, askētiska, bet jauka balāde) un otrs puslīdz atraktīvais gabals Smile. Viss cits diemžēl nav pat īsti pieminēšanas vērts.

Var just, ka Avrila ir mēģinājusi mainīties, šķiet, uz pareizo pusi, tomēr reizēm labāk ir stagnēt un turpināt štancēt to, ko proti vislabāk. Cepums par centību, cepums par vienu spēcīgu popdziesmu, bet tas arī viss...

4.5/10