Black Tambourine - Black Tambourine
Nu, lūk — Black Tambourine, par kuras vēsturi ir zināms gaužām maz, tikai tas, ka tā pastāvēja vēlīnajos astoņdesmitajos un agrīnajos deviņdesmitajos, izdeva savus ierakstus kompānijas Slumberland Records paspārnē, un daļa tās dalībnieku pēc grupas pajukšanas pievienojās krietni vien atpazīstamākajiem underground pop pārstāvjiem Velocity Girl, ar savu skaļo popmūziku ir ietekmējuši veselu lērumu mūsdienu grupu, kas darbojās shitgaze/noise pop/garage rock lauciņā. Un šī ietekme ir skaidri jūtama. Klausoties šīs dziesmas, kas ierakstītas pirms 20 gadiem, šķiet, ka tās ir ierakstījusi tāda grupa kā Vivian Girls vakar, kaimiņa garāžā.
Black Tambourine jaunais kompilācijalbums, patiesībā, ir pārizdota un uzlabota 1999. gada Complete Recordings versija. Šoreiz tikai klāt nākušas sešas iepriekš neizdotas kompozīcijas un nomainīts tā nosaukums un vāciņš, rezultāta Complete Recordings ir vēl pilnāks.
Protams, albums kā albums nav īpaši augstu vērtējams, bet dziesmu kā atsevišķu mākslasdarbu līmenis ir ļoti augsts. Tādas dziesmas kā For Ex-Lovers Only un Throw Aggi Off The Bridge ir pavisam noteikti liekamas "Indie Hall of Fame" A+ nodaļā, tāpat kā pārējās astoņas orģinālā 1999. gada albuma dziesmas. Kā jaunumi šī gada izdevumā ir nākuši klāt šo jau minēto skaņdarbu minētās demo versijas, kuras, manuprāt, ir liekas. Iepriekš neizdotās orģinālkompozīcijas Lazy Heart un Tears Of Joy, atšķirībā no iepriekš izdotajām dziesmām no 1999. gada kompilācijas, nav tik trokšņaini primitīvi popsīgas, bet rāda daudz nobriedušāku un uz mūsdienu twee orientētu skanējumu. Ierastās ģitāras, bungas un balsi papildina dažādi ksilofoni un citi instrumenti. Kā bonuss platē ir iekļautas divas kaverversijas Badija Hollija dziesmai Heartbeat un Suicide dziesmai Dream Baby Dream, kas lieliski noslēdz šo muzikāli kultūrvēsturisko albumu.
Uzskatu, ka šis albums noderēs jebkuram žanra skolniekam, kā obligātā literatūra, jo radīt savu unikālo skanējumu, no kura ietekmējās neskaitāmas mūsdienu grupas, ir diezgan grūti izdarāms, it īpaši mūsdienās, kad, šķiet, viss jau ir bijis. Un šī mazpazīstamā grupa jau sen to ir izdarījusi.
Albumam lieku 9 zvaigznes no 10.
Black Tambourine — Throw Aggi Off The Bridge (Black Tambourine, 2010)
Tā tam jābūt un defekts šajā gadījumā domāts kā efekts. Vai tad nav tā, ka indie (vismaz vārda oriģinālajā, pagājušā gadsimta nozīmē) ir totāli netīrs lo-fi, spļāviens sejā komercializētajam alternatīvajam rokam? Turklāt šajā gadījumā attieksme, noskaņa un melodija pārsit ieraksta kvalitāti, lo-fi skaņa šajā gadījumā nav tikai tukša pozerēšana (par kādu pozerēšanu mēs varam runāt 1990. gadā, kad alternatīvā mūzika bija tikai autiņos), bet gan pierādījums, ka šai grupai vēlme spēlēt bija lielāka nekā iespēja nopelnīt kādu santīmu pat lētākajam alum plastmasas pudelē.
Vērtējums ir pa augstu kā albumam, to jau arī minēju recenzijā. Bet vērtējums manuprāt reizē ir arī par zemu albuma kultūrvēsturiskā mantojuma dēļ.
Tā jau viss labi, taču tik augstu nevērtētu - trūkst kaut niecīgākā producentu darba, jo vokāli ir pārāk mežonīgi un "netīri"
Trešais Konkords 4. septembrī, 18:54