Blonde Redhead - Penny Sparkle
Šai dream pop/alternative rock grupai, kopš debijas 1995. gadā, ir izveidojies paliels un uzticīgs fanu pulks, kuru skaitā ir arī Sonic Youth bundzinieks Stīvs Šellijs, kas patiesībā atklāja šo grupu un par maizes riecienu noproducēja grupas debijas albumu, un Gajs Pičioto (Fugazi, Rites of Spring), kas producēja grupas albumus laika posmā no 1997. līdz 2004. gadam.
Bruņojušies ar līgumu izdevniecības 4AD paspārnē un ar leģendārā producētāja/māsterētāja Alana Mūldera (My Bloody Valentine, Ride, Smashing Pumpkins, Nine Inch Nails, U2 u.t.t.) palīdzību, Blonde Redhead atgriežas ar, iespējams, savu sapņaināko ierakstu. Tikai šoreiz grupa no deviņdesmito gadu meiteņu ģitārroka grupas Lush (arī atradās 4AD paspārnē) ietekmētas skaņas ir pārgājusi uz krietni vien sintezētēku skanējumu, ģitāras nomainot pret sintezatoriem un radot asociācijas ar Fever Ray, kuras dzimtenē Zviedrijā grupa arī lielākoties radīja savu jauno albumu.
Blonde Redhead, neskatoties uz jau nelielu kulta statusu, patiesībā šo 15 gadu laikā īsti nav izdevusi patiesi labu un kur nu vēl — lielisku ierakstu. Pie vainas, iespējams, bija un joprojām ir pārlieku komerciālais un tipiskais skanējums. Protams, grupas atsauces uz shoegaze žanru ir patīkamas, bet tas viss iepriekš ir miljons reižu dzirdēts, tādēļ īstu sajūsmu un uzraušanu totālā speisā, ko es gaidu no dream pop žanra, nerada.
Šoreiz grupa ir spērusi nelielu, bet tomēr soli uz priekšu savā attīstībā, lai grupa tiktu iecelta dream pop milžu saimē. Ja iepriekšējos grupas albumos vienmēr bija kāda nedaudz aktīvāka muzikālo skaņu sakoptne, tad šoreiz visas desmit dziesmas ir ieturētas mierīgos un sapņainos toņos, ko, personīgi, es vērtēju samērā pozitīvi, jo platei uzreiz ir izveidojusies vienota noskaņa. Bet, tomēr, atkal gribās teikt, ka šis albums īsti līdz galam neaizrauj un tā dziesmas nepaceļ tevi augstāk virs zemes. Patiesībā, pat īsti nezinu, kāpēc. Varbūt tādēļ, ka, neskatoties uz pamatprincipa maiņu, grupa joprojām nerada savu skanējumu, un atsauces uz citiem māksliniekiem joprojām ir pārlieku acīs krītošas? Varbūt pie vainas ir grupas nedaudz komerciālais skanējums?
Neskatoties uz pāris sīkumiem, par kuriem es piesējos, domājams, ka šis albums pavisam noteikti apmierinās gan grupas vecos, gan jaunos fanus, kuri noteikti šogad vairosies kā cukurgraudi Latgalē ceptajās kūkās, jo tomēr jāatzīst, ka, ar katru klausīšanās reizi, tas noskaņiski tikai iegūst un varbūt gada beigās es varēšu subjektīvi runāt par vienu no gada mīļākajiem albumiem
Albumam lieku 7,5 zvaigznes no 10.
