Uzreiz ķeroties pie plates galvenajiem aizmetņiem un izstāstot ģeniālo stāstu, šis varētu būt tāds kā 21. gadsimta iVampijVīkiju paaudzes Sprīdītis un grupas redzamākā pārstāve Satomi Matsuzaki tāda kā iVampijVīkiju Anna Brigadere. Nu labi patiesībā Deerhoof jaunajai platei ar tautu dēlu/ lāčplēšu/ lielvārdes jostas valkātāju/ Laura Reinika pēdējā video skatītāju ģeniālo literatūru nav nekāda saistība un kā konceptuāls stāsts Deerhoof Vs. Evil ir tik pat garlaicīgs kā Upīšu Andreja Zaļā Zeme, bet man tas likās nenormāli smieklīgi sablenderēt kopā Sprīdīti ar Xiu Xiu, The Flaming Lips, Sleigh Bells, Dirty Projectors, Grizzly Bear, Sufjanu Stīvensu — tieši šīs grupas/izpildātāji/muzikālās apvienības/vokāli instrumentālie kvarteti/trio/dueti/orķestri kā savu ietekmi atzīst šī raksta varoņus, tādejādi Deerhoof ir droši saucams par vienu no pēdējo gadu ietekmīgākajām un oriģinālakajām apvienībām.

Grupa kurā jau kopš 1994. gada ir darbojušies 9 cilvēki spējusi iekarot savdabīgu kulta statusu. Pēc izsišanās albuma Reveille (2002.gads) grupa turpināja attīstīties un ar katru albumu savu indiāņu kultu padarīt lielāku. Deerhoof Vs. Evil, kas ir 10. grupas albums, seko 2008. gada Offend Maggie.

Kritiķi vienmēr ir mīlējuši grupu un likuši tiem augstas atzīmes, bet klausoties pirmo reizi Deerhoof Vs. Evil rodas iespaids, ka šoreiz varētu būt savādāk un diemžēl manas bažas ir piepildījušās. Kāpēc tā? Stāsts ir pavisam vienkāršs — kopš 2007. gada, kad grupa izdeva albumu Friend Opportunity, atvadoties no dominējošajām ģitārām, izmantojot plašākās instrumentu paletes, grupa man sāka atgādināt Stereolab, ar šo albumu šī tā saucamā stereolabizācija ir sasniegusi augstāko punktu un Deerhoof Vs Evil man atgādina Stereolab ģeniālo albumu Cobra And Ohases Group Play Voltage in the Milky Night, kas tiešām saņēma pamatīgu kritiku no kritiķu puses (New Musical Express tam ielika apaļu nulli, piemēram), bet katrs cienīgs grupas fans to dēvē par labāko grupas karjerā.

Līdzīgi, vismaz manā gadījumā, ir ar šo albumu, lai gan man ļoti ļoti ļoti patika iepriekšējie albumi, tomēr gribētos teikt, ka šis varētu būt mans grupas absolūtais favorīts. Deerhoof Vs Evil ir grupas popsīgākais albums un tajā ir iekļautas dažas no jaukākajām grupas melodijām kā akustiskais flamenko grāvējs No One Asked To Dance un arī pārējo dziesmu melodijas pielīp uz ilgu laiku, bet tajā pašā gribās teikt, ka šis ir arī grupas eksperimentālākais albums — tiesa daudz apspriestie kritiķi grupai pārmet, ka šie eksperimenti ir dzirdēti viskautkur un tiem nav lielas jēgas. Lai tā būtu un gribēju tikai piemetināt, ka nevar jau būt visi tik oriģināli un trokšņaiņi psihodēliskie vičhauseri kā MGMT.

Līdzīgi kā jau augstāk minētais Stereolab albums jaunais Deerhoof mistrojums aizkustina ar savu neordināro dabu un unikālo noskaņu, runājot par dziesmām, tad manuprāt tās visas ir izdevušās un katrai no tām ir sava unikālā odziņā, bet ja jāizceļ viens ūbergrāvējs, tad tas ir skaņdarbs numur divi Behold a Marvel In The Darkness, kas jauno skanējumu apvieno ar veco labo Deerhoof ģitārmūziku. Starp citu ka bonusi platē ir iekļauti divi totāli traki veco grāvēju dzīvie koncertieraksti.

Tas ir apbrīnojami, kad grupa arī pēc neskaitāmiem darbības gadiem un albumiem spēj patīkami pārsteigt, ne tikai ar unikālu albuma izplatīšanas veidu — ievietojot katru albuma dziesmu dažādu pasaules valstu mājaslapās kā brīvu lejuplādi, bet arī ar svaigu skanējumu. Un atkal runājot par Stereolab, ja Deerhoof Vs Evil būtu iekļauts tik pat psihodēlisks 11 minūšu hipnogrūvs kā Blue Milk, tad es tam liktu maksimālo vērtējumu.

8,5/10