Deerhunter - Halycon Digest

Ja Microcastle daži paspēja nosaukt par Deerhunter popalbumu, tad Halycon Digest ir loģisks solis uz priekšu popmūzikas dūgsnājā. Šoreiz Bredfords ir centies būt minimālistiskāks un brīžiem vēl skumjāks nekā iepriekš. Jaunais grupas skanējums ir nopulētāks un komerciālāks nekā iepriekš, bet tomēr izklausās, ka šī mainstrīminizācija ir darīta ar nolūku un apzīmējums "šizīgā psihodēlija" ar kuru pavisam nesen nāca klajā mans kolēģis Uldis šoreiz uzplauksnī ar vēl lielāku spēku

Šoreiz sānāca nedaudz atkāpties no savas ierastās recenzēšanas formulas un iesākt ar pārdomām par albumu kopumā, bet tagad laiks biogrāfijai, kura principā nevienam neinteresē. Deerhunter radās šī gadsimta pašā sākumā — izdeva īstu pankmūzikas plati Turn It Up Faggot, pēc tam iznāk pičfork slavētais albums Cryptograms, kas izcēlās ar ambientās un shoegaze mūzikas apvienojumu un vienotu, hipnotisku skanējumu. Pēc gada, protams, iznāk Microcastle, kas vairāk fokusējās uz deviņdesmito gadu indie mūzikas citēšanu un izmanto daudz popsīgākas muzikālās formas, jāatzīst, ka tas ir mans mīļākais albums, kas iznācis pēdējos gados. Paralēli abi grupas radošie līderi Lokets Pundts (Lotus Plaza) un Bredfords Kokss (Atlas Sound) darbojās kā veiksmīgi solo mākslinieki.

Pie jaunajām dziesmām grupas dalībnieki strādāja pietiekoši ilgi, tādēļ var atzīt, ka katra dziesma ir kā atsevišks mākslas darbs, tādēļ esmu nolēmis tās apskatīt pa vienai.

1. Earthquake — viens no skumjākajiem un šizofrēmiskākajiem plates skaņdarbiem. Pamatā perfekti nomāsterēts akustiskās ģitāras rifs ar šūgeizētu elektrisko ģitāru apakšā. Bredfords Kokss šajā dziesmā sevi pierāda kā lielisku atmosfēriskās mūzikas dziesminieku. Vēl viens pierādījums šim faktam ir Pavement dziesmas We Dance perfektā kaverversija (skat. zemāk)

2. Don't Cry un 3. Revival — divas ļoti līdzīgi skanošas, teicamas popdziesmas. No kurām it īpaši lieliska ir Revival, kas ar katru klausīšanās reizi paliek arvien labāka

4. Sailing — Vēl viena nosacītā balāde. Šeit Bredfords atgādina Tomu Jorku post-Kid-A Radiohead daiļrades posmā. Dziesmas pamatā Koksa vokāls un elektroniskā ģitāra, kas pamazām apaug ar klusām perkusijām un dažādiem efektiem.

5. Memory Boy — Pēc šūpuļdziesmas seko viena no plates enerģiskākajām un lipīgajām virsotnēm.

6. Desire Lines — Mans plates favorīts, kuru pārmaiņas pēc sarakstījis Lokets Pundts. Atgādina Pundta šedevru Agoraphobia no Microcastle, tikai šī dziesma ir daudz labāka ar ģitāras izspēlēm, kas paldies dievam šķiet ilgsies mūzīgi.

7. — Basement Scene — Kārtējais Koksa hits. Lipīga melodija un nedaudz lo-fi noskaņas

8. Helicopter — plates centrālais singls ar videoklipu, kurā Deerhunter cenšas atkārtot Šineidas O'Konoras video Nothing Camperes 2U veiksmes formulu. Pati dziesma protams ir viena no plates virsotnēm, kas ar katru reizi paliek arvien labāka.

9. Fountain Stairs — lielisks ģitārgabals, labākajās Microcastle tradīcijās.

10. Coronado — dziesma kuras dēļ albums būtu jānoklausās ikvienam, pavisam vienkārša iemesla dēļ, tā ir iespējams priecīgākā grupas dziesma visā tās karjerā. Vai pie vainas ir saksofons?

11. He Would Have Laughed — plates garākā dziesma, kas ir kā veltījums šogad mūžībā aizgājušajam Džejam Rītārdam. Kopumā dziesmu varētu raksturot, ja Vampire Weekend spēlētu Pink Floyd cienīgus džemus melanholiskā gaisotnē.

Nobeigumā, vai Halycon Digest ir labāks nekā Microcastle? Šobrīd grūti pateikt, bet pavisam noteikti, tas ir viens no, ja ne pats labākais gada albums — vienā apvienojot gan lieliskas melodijas, gan žanru eklēzi un protams pats galvenais izskatās, ka Bredforda Koksa dziesminieka milzīgais potenciāls beidzot ir iemirdzējies pa visiem 100 procentiem, kuru jūs novērtēsiet, ja vien jums ir dzirdīgas ausis vai ja jūs nebaidaties no melanholiskas, pat depresīvas mūzikas.

Albumam lieku 9,5 zvaigznes no 10.