Delphic - Collections
Lai vai ko mēs arī nedomātu par BBC Sound Of... sarakstiem, nevar noliegt, ka pat iekļūšana tajā ir kāds garants zināma līmeņa panākumiem. Galu galā — tos veido mūzikas industrijas pārstāvji, kuri ir ieinteresēti izcelt konkrētus izpildītājus, kas viņiem vēlāk nesīs naudu, tāpēc nejauši tajos neviens neiemaldās. Pavisam noteikti, ka kā nejauši viesi tur nenokļuva arī Delphic, kuru vārds ir atrodams 2010. gada versijas trešajā ailītē. Tolaik prezentēti kā jaunie New Order, mūziķi ar savu debiju Acolyte piesaistīja gana daudz uzmanības, vienlaikus arī apliecinot, ka tik skaļš salīdzinājums nav nevietā. Ar to arī viņus apsveicam, jo ja kādam pirmā iepazīšanās ar britiem ir Collections, tik glaimojoši teksti diez atskanēs.
Pirms aptuveni trim nedēļām, netīšām uzdūros pirmā singla Baiya videoklipam, un biju ļoti pārsteigts, ka šo biju pamanījies palaist garām. Tiesa, viss pārsteigums izplēnēja mirklī, kad dzirdēju, kas tad īsti ir šis gabals. Novērtējot Acolyte, to bija grūti nosaukt par ļoti pārsteidzošu un jaunām idejām pārpilnu vai arī spēcīgu disku, taču tas viennozīmīgi nebija garlaicīgs, jo, kaut gan ar mainīgām sekmēm, mančestrieši meklēja savu rokrakstu, principā to arī atrodot. Lai arī Baiya nevar saukt par sliktu dziesmu, jaunajā skanējumā runāt par kaut kādu rokrakstu būtu muļķīgi, ja vien par tādu neuzskatām stilu „saliekam kopā visu, kas ir aktuāls popmūzikā, gan jau iznākums būs labs”.
Sākotnēji pastāvēja cerība, ka šāda maldīšanās dažās priedēs, radot iespaidu, ka grupa pati nezina, ko vēlas darīt, varētu būt tikai attiecīgā singla problēma — galu galā, arī debijā tāda veida dziesmas bija atrodamas, turklāt vasarā izdotā Olimpisko spēļu dziesma Good Life bija radījusi pārliecību, ka pulveris joprojām ir sauss. Ieraksta sākums vedināja domāt, ka tā tiešām varētu būt — Of The Young un Changes (pa vidu atskanēja arī jau pieminētā Baiya) ir spēcīgas kompozīcijas, viennozīmīgi labākās visā diskā. Diemžēl atlikušo septiņu dziesmu laikā vien Atlas un The Sun Also Rises neliek vilties...
Lielākā Collections problēma ir tā, ka vienuviet ir pārāk daudz visa kā, tā arī neatbildot uz jautājumu, kas tad īsti ir diska identitāte. It kā tas ir deju mūzikas albums, taču ne līdz galam. Neskatoties uz atsevišķiem centieniem, arī indie, drīmpops vai pat moderns r’n’b tas noteikti nav, kas rada loģisku jautājumu — kāds tad 2013. gadā ir Delphic klausītājs? Tas noteikti nav vidējais deju mūzikas vai elektronikas fans, vēl jo mazāk — kāds, kas ir uz „Tu” ar indie. Tie, kas viņus klausījās jau pirms tam? Kāda daļa — stabili, taču noteikti ne visi. Būtu interesanti šo jautājumu uzdot arī pašiem vaininiekiem, jo pieļauju, ka arī mūziķiem vienota atbilde varētu arī nebūt. Bet, kā jau zināms, ja nesaproti, kas tad būs tas cilvēks, kas tevi klausīsies, diži daudz variantu uz panākumiem tev nav. Turklāt jāatzīmē — kā jau minēju, ieraksts nav arī kaut kas eksperimentāls, kura komerciālie panākumi, saprotams, nevienam īsti nerūp. Šis ir vistīrākais popprodukts, un tādiem šādas vaļības nav piedodamas.
Visiem ir zināma senā patiesība, ka otrais albums ir tas grūtākais, jo lielā mērā iezīmē ceļu, pa kuru attiecīgajam izpildītājam būs lemts doties tālāk. Neteikšu, ka Delphic ir uzkāpuši uz skuju takas, jo, kaut gan koncepcija neeksistē un dziesmas visbiežāk ir pārāk garas, Collections ir pāris interesanti pārsteigumi un apslēptas pērles. Var just, ka disks ir veidots ar pamatīgu pārliecību par savu darbu, un tikai tas to glābj no pilnīga fiasko. Taču vēl vienu reizi šādus brīnumus mēs diez vai piecietīsim. Grupai ir jāsaprot, ko tā vēlas pateikt.
5/10
