Desperate Journalist - Desperate Journalist

Ir grupas aiz kuru nosaukumiem slēpjas interesants un brīžiem pat īpašs stāsts. Viens no šiem stāstiem noteikti attiecināms uz Londonas kvartetu Desperate Journalist, kuri savu nosaukumu aizguvuši no kādas The Cure dziesmas. Precīzāk sakot, dziesmas ar tādu pašu nosaukumu, kas veltīta par godu (vai arī negodu!?) bijušajam NME autoram Polam Morlijam. Šāda nosaukuma izvēle atspoguļo to, ka grupai ir diezgan padziļinātas zināšanas nišā ko tā izvēlējusies saukt par savu karjeras izvēli.

Līdz gadu mijai par šo ansambli nekas daudz nebija dzirdēts, bet gada sākumā, kad nav īpaši daudz ierakstu par ko tā pa īstam iekarst, pie apvāršņa uzpeldēja grupas debijas ieraksts — grupas vārdā dēvētais Desperate Journalist. Tiem, kas sekojuši šai grupai jau no pirmajām dienām, būs jāsamierinās ar to, ka albumā nav iekļauts lieliskais singls Organ. Iespējams, ka tieši šī spēcīgā un emociju pilnā kompozīcija pievērsa daudzu klausītāju skatienus grupas virzienā.

Jau ar pirmajiem mirkļiem Desperate Journalist liek saprast, ka nav ko turēt sveci zem pūra un piņķerīgas ģitāru partijas mijas ar spēcīgo solistes Džo Bevanas vokālu. Spēcīgs skanējums sevī apvieno viegli atraisītu melodiju un prasmīgu saskaņu ar piedziedājumiem, kam gribas dziedāt līdzi. Pastāv iespēja, ka var arī nedziedāt līdzi, bet kam gan nepatīk izlikt savu sāpi duetā ar solisti, kurai pārmaiņus ir dusmīgs un sirdi stindzinošs vokāls.

Visi nopelni, protams, nepienākas tikai solistei vien. Nevar neatgādināt, ka starp piņķerīgām ģitāru partijām atrodamas arī pāris kompozīcijas, kas pat varētu, vai pat jau paspējušas, nopelnīt radio ētera laiku. Tas, ka ēters mīl lipīgus ritmus, nevienam nav noslēpums. Hesitate ir viena no tām kompozīcijām, kas atbilst šiem ētera nerakstītajiem likumiem. Lipīgi ritmi ar specīgu vokālu vēl šogad nebija klauvējuši pie durvīm, kā tie dara šajā gadījumā.

Skaļš, spēcīgs un melodisks“ ir vārdi kas griežas galvā Desparate Journalist debijas raksturošanai. Tas ir krāsains un pamatīgi atstrādāts ieraksts, kurā katra ritma maiņa starp kompozīcijām nāk kā svaiga elpa. Vietām pat varam iedomāties kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja Morisejs būtu Īana Kērtisa pēctecis Joy Division turpmākajās gaitās agrīnajos astoņdesmitajos. 

8/10