Eliza Doolittle - Eliza Doolittle
Nekad neesmu slēpis to, ka man reizēm patiešām patīk paklausīties vieglu, gaistošu un izteikti cukurotu popmūziku sieviešu izpildījumā, turklāt vislabākais laiks, lai to darītu, ir vasara. Silts laiks, jūra, bezbēdība un Elaizas Dūlitlas mūzika rada komplektu, kas, manuprāt, rada perfektu vasaras komplektu. Ja godīgi, pat neatceros, kuras vēl dāmas šogad būtu debitējušas ar līdzīgiem skaņdarbiem (iespējams, mana atmiņa klibo, taču tas ir savādi, jo iepriekšējos gados tādu bija visai daudz), taču jāatzīst, ka kvalitāte ir svarīgāka nekā kvantitāte, un tas kārtējo reizi pierādās arī šajā gadījumā.
Viens no lielākajiem ripuļa trumpjiem ir teicamā skaņa — ikviens instruments (kā arī Elaizas lieliskais vokāls) ir sadzirdams, to skanējums ir patiesi dzidrs un dabisks. Ir panākts tas, ko daudzi cenšas iegūt, bet ne visiem izdodas - ieraksts patiesi izklausās kā nācis ne no šīs desmitgades, liekas, ka tas skan kā plate no sešdesmitajiem, kas atrasta kaut kur vecmāmiņas mājas bēniņos, un joprojām ir izcilā kvalitātē.
Vēl kāda ļoti patīkama iezīme, kas izceļ šo disku līdzīgu starpā, ir tā, ka ievērots diezgan labs konceptuālisms (patiešām neatceros daudz šādu precedentu), turklāt tas darbojas arī tad, ja Eliza Doolittle (interesanti, ka pērnajā novembrī tika izdots EP ar šādu pašu nosaukumu) skan repeat režījumā. Pirmajā reizē, kad to klausījos, paralēli darīju arī citas lietas, un mirklis, kad aptvēru, ka šo dzirdu jau atkal bija tad, kad atskanēja neticami lipīgais ievadošās kompozīcijas Moneybox piedziedājums. Šādi bieži negadās!
Runājot par atsevišķiem singliem, kā pirmais noteikti jāizceļ šobrīd aktuālais Pack Up, kurā, starp citu, izmantots motīvs no 1915. gada skaņdarba Pack Up Your Troubles In Old Kit-Bag (galveno vīrieša partiju iedzied Loids Veids). Jā, šī dziesma, kas meiteni padarīja slavenu (vismaz Latvijā pilnīgi noteikti), ir labākais, ko var atrast ierakstā, taču ne tuvu ne vienīgais ievērības cienīgais gabals. Moneybox jau pieminēju, bet arī tā nav vienīgā, kas, pēc manām domām, ir kvalitatīvāka par pirmo singlu Skinny Genes — tādas ir arī Go Home, Mr Medicine un Back To Front. Īpaši gribas izcelt arī divas pēc kārtas sekojošās džeza kompozīcijas A Smokey Room un So High, kas izklausās kā izņemtas no kādas divdesmito vai trīsdesmito gadu filmas. Ļoti interesanta ir arī noslēdzošā šūpuļdziesma Empty Hand — skaista un izjusta, tieši kā radīta, lai noslēgtu plati un ieaijātu klausītāju miegam.
Pat, ja ikdienā popu neklausāties, pēdējās siltajās šīs vasaras dienās (esmu drošs, ka vismaz pāris vēl būs) dodieties pie jūras un paķeriet līdzi šo disku. 41 minūte paskries nemanot, garantēju!
Izskatās, ka mums ir spēcīga pretendente uz vietu gada labāko debitantu topā (arī albumu, ja vien šogad nebūtu tik daudz kā izcila). Tas priecē, cerams, ka nākamajā ierakstā kvalitāte nebūs zemāka!
8.5/10
P.S. Diemžēl oficiālo video ievietot nevarēju, jo EMI Latvijā neļauj to skatīties. Jebkurā gadījumā, iesaku ikvienam apskatīt arī to!
Jāpiekrīt, šis ir lielisks vasaras ieraksts! Man arī ļoti patīk!
Varoni - būšu patiesi priecīgs, ja atgādināsi pārējās krutās šī gada debijas, kaut kā nekas tik spēcīgs nenāk prātā (kā jau rakstīju, iespējams, vienkārši esmu aizmirsis).
Runājot tieši par debijām, manuprāt, tā pati Elija Goldinga un jo īpaši Marina & the Diamonds pārspēj šo meiteni. Ja vēl atceramies, ka šogad ļoti aktuālas ir arī tādas britu dāmas kā Florence Velša un Keita Neša, tad nu vispār... Lai arī viņas visas ir popa mākslinieces (un tātad klišejiskas līdz vēmienam), šīm meitenēm piemīt kaut kas sevišķs, kas atkal ļoti pietrūkst Dūlitlai. Hot, but not enough.
Padomā - ja šogad iznāktu Lilijas Alenas plate, vai kāds vispār par tādu Elaizu Dūlitlu aizdomātos? :) Bet kamēr Lilija gaida pirmdzimto, tikmēr jau var... :D
O jā, par Marinu un Elliju aizmirsu, taču, manuprāt, kā disks, šis ir labāks par viņu darbiem. Labākie singli gan kvalitatīvāki ir pirmajām. Un Alena - nez, viņas burvību nekad neesmu izpratis.
Burvīga vai ne, bet viņa ir kļuvusi par britu krutāko popa meiteni, un tieši viņas panākumi, manuprāt, ir vainīgi pie tā, ka no Anglijas tagad nāk visādas goldingas un dūlitlas. :) Tas vismaz neliek angļiem meklēt savu Lady Gaga vai citu palaistuvīti.
Ja runājam par debijām vispār, tad Tame Impala, Avi Buffalo, Surfer Blood u.t.t. Popmūzikā Džanela Monē objektīvi ir izdevusi ne tikai gada debiju, bet albumu kā tādu.
Lilija Allena izkiko visas šitās Marinas, Elijas un Elizas, tādēļ ka viņa bija pirmā un ir arī krietni orģinālākā par viņām (vismaz pirmajā albumā).
Nu nezinu, nezinu, man atkal šī meitene liekas ļoti blāva un neinteresanta uz pārējo šī gada popmeiteņu fona. Nav sava ķirsīša uz kūkas.
Nešaubos, ka Dūlitles jaunkundzes mūzika ir kvalitatīva un albums - pārdomāts, taču pamatīgi velk uz statusu "tikai viena no...".
Kandavas varonis 19. augustā, 23:17