Festivāla Pīlādzis otrās dienas apskats

Jau vakar rakstīju kā viss izskatījās pirmajā dienā, un pēc tās bija pārliecība, ka, visdrīzāk, sliktāk jau nu noteikti nebūs. Jāatzīst, ka pa dienu uz šo teritoriju nedevos, tomēr man patiešām ir žēl to, kam Stelpē nācās pavadīt visu dienu, jo bija neciešami karsts, turklāt cilvēki pēcāk runāja, ka pirmskoncertu programma esot bijusi visai garlaicīga.

Neatkarīgi no tā, kas bija vērojams iepriekš, vakara galvenais pasākums noteikti bija mūzika, kas solīja ko pilnīgi citu nekā pirmajā dienā — sestdienas programma bija smagāka, nebija neviena kaut pusakustiska vai popsīga koncerta, kurā atpūsties no enerģiskiem šoviem. Līdz ar citādo mūziķu sastāvu bija arī citādas publikas emocijas — ja piektdienas priekšnesumi vien nedaudziem nepatika, tad tagad emociju gamma bija daudz kontrastaināka — cilvēkiem vai nu ļoti patika, vai arī ļoti nepatika dzirdētais, maz bija tādu, kuru attieksme būtu neitrāla. Šī attieksme ļoti spilgti bija dzirdama viedokļos par Wild, kas iesāka programmu. Kopumā nevar teikt, ka viņi bija slikti, tomēr smagākai mūzikai nevajadzētu būt iesildītājiem. No otras puses skatoties — nekā mazāk zināma vēlāk nebija.

Nedaudz vēlāk sekojošie Triānas Parks, kā ierasts, bija savā elementā un apliecināja ļoti festivālīgu mūziķu statusu. Patika teju ikvienam, pūlis bija pamatīgi iekustināts un beidzot uzvedās kā kārtīga festa publika. Arī par tehnisko pusi negribas piekasīties, manuprāt, šis bija viens no labākajiem grupas koncertiem šovasar. Līdzīgi labus vārdus var teikt arī par Laime Pilnīga, kas uzstājās nedaudz vēlāk — ierasti augsta kvalitāte un neticama atdeve nodrošina to, ka pat personas, kas ne tuvu nav grupas fani, patiešām izbauda koncertu.

Abi galvenie vakara hedlaineri — Pērkons un Inokentijs Mārpls — bija samainīti vietām, kā rezultātā pankroka veterāni uz skatuves kāpa pirmie. Par to, ka tauta gaida tieši abus skaļākos vārdus, (jo īpaši Pērkonu) varēja pārliecināties jau no pirmajiem mirkļiem — pūlis bija aktīvs, pietiekami daudzskaitlīgs (salīdzinot ar iepriekš un pēc tam redzēto) un skaļš. Nedaudz pārsteidzoši bija tas, ka uz Mārplu (starp citu, diezgan labs koncerts, kaut gan viņu mūzika man nekad nav patikusi) bija sanākusi viena publika, lielākoties, jaunieši, bet uz Pērkonu cita — pārsvarā cilvēki ap 30 gadiem. Pārsteidzoši tas ir tāpēc, ka lielākās cilvēku masas noteikti nepārsniedza 1500 cilvēkus, bet man šķiet, ka patiesībā tās bija vēl mazākas.

Runājot par Pērkona koncertu, nevar nepieminēt to, ka pat neskatoties uz pārmērīgo alkohola lietošanu (vismaz viens no viņiem knapi spēja parunāt, taču to darīja visai daudz un bieži), šis mūziķis uzstājās patiešām profesionāli un kvalitatīvi. Žēl, ka tā, lai gan cilvēkiem (par nožēlu jāatzīst, ka diezgan daudziem otrajā vakarā kondīcija bija smaga) patika — tur bija visaktīvākie fani no visiem koncertiem.

Ļoti nepatīkami, ka pēc Pērkona ļaužu masas samazinājās ļoti kardināli, un uz Busy Bee, kas spēlēja kā pirmspēdējie, nebija palikuši vairāk kā 100 cilvēki... Vēl trakāka aina bija vērojot lielisko Arta Volfa dīdžejsetu — šo noklausījās aptuveni 15 cilvēki, kas pie skatuves dejoja visu laiku, taču skaits nekad nepārsniedza 30 — citi, kas atnāca, regulāri migrēja. Domāju, ka Radio 101 dīdžejs vismaz pēdējos gados tik mazai auditorijai uzstājies nebija. Interesanta aina pavērās pēc četriem no rīta, kad mākslinieks beidza savu priekšnesumu — visi skatuves darbinieki un apsargi bija kaut kur pazuduši, neviens neko nekontrolēja...

Kopumā otrajā Pīlādža dienā viss bija labāk nekā pirmajā, arī politiskās aģitācijas (kas patiesi traucēja) skaits bija mazināts. Cilvēku bija nedaudz vairāk, viņi bija aktīvāki, tādējādi kaut nedaudz radot festivāla izjūtu. Uzskatu, ka lai gan bija pietiekami daudz kļūdu, pasākuma organizatori centās, un, ja vien tas notiks nākamgad, vajadzētu būt labāk. Cerams, ka vairs netiks pieļauta tā pati kļūda, kas šogad, festivālu nekā sevi nepozicionējot — kā teikt, tas, kas der visam, neder nekam. Lai nākamgad izdodas labāk!