Festivāla Pīlādzis pirmās dienas apskats

Jāatzīst, ka uz Pīlādzi braucu ar diezgan lielām cerībām, ka pasākums būs labs, jo šis bija ja ne visvairāk, tad starp top 3 reklamētākajiem mazajiem (visi, izņemot Positivus un BBP) festivāliem tas noteikti bija. Arī vieta ir diezgan jauka un, pats galvenais, tuvu Rīgai (tas tomēr ir svarīgi, lai būtu lielāks pulks cilvēku), un pasākumam bija pietiekami labs un spēcīgs mūziķu sastāvs. Īpaši labs tas man šķita tieši pirmajā dienā, tāpēc pēc laika prognozes uzzināšanas, ka spīdēs saule, biju pārliecināts — visam jāizdodas.

Diemžēl, ne vienmēr viss izdodas tā, kā cerēts — jau ierodoties Stelpē, aptuveni pusstundu pirms pirmā paredzētā koncerta sākuma, likās, ka esmu nonācis nepareizajā vietā — jā, norādes gar ceļu bija, taču mašīnu sastrēguma ne, pat ne ļaužu masas, kas devās uz teritoriju... Nonākot kopējā stāvvietā, varēja redzēt aptuveni 15 mašīnas... Lai vai kā, arī uz šo var paskatīties caur pozitīvu prizmu — rindu nebija, arī apkalpojošais personāls bija patiesi jauks un atsaucīgs — viss kā jābūt.

Ieejot teritorijā, mani pārņēma vēl lielāks šoks — galvenais laukums pie skatuves kā izslaucīts, teju neviena cilvēka. Pastaigājot apkārt, cilvēkus varēja manīt, taču ļoti maz. Redzot to, cik maz ļaužu ir ieradušies, patīkams pārsteigums bija ierasto festivālu problēmu — ēdināšanas vietu un labierīcību — teicamais atrisinājums — abas šīs lietas bija pietiekamā skaitā, pat par daudz (tā gan nevar teikt, jo apmeklētājiem viss bija kārtībā, par to jāuztraucas organizatoriem).

Samērā nepatīkami bija tas, ka pat pirmais koncerts, kurā uzstājās Goran Gora, sākās 45 minūtes vēlāk nekā plānots. Pirms viņa bija gan oficiālā uzruna no organizatoru un novada domes puses (kurā neiztika bez pamatīgas devas aģitācijas), gan vakara vadītāju — Rolanda Zagorska un Anetes (diemžēl neatpazinu šo sievieti) — runas. Ja jau ierunājos par aģitāciju, jāsaka, ka vienā mirklī tā sāka krist uz nerviem — pārāk daudz un uzspiesta. Līdzīgas negācijas arī jāsaka par vadītājiem, jo īpaši Zagorski — visu cieņu viņam kā aktierim, taču šeit šī uzstāšanās pilnībā neiederējās.

Atgriežoties pie galvenā — mūzikas — jāsaka, ka viss bija kārtībā. Skatuve bija laba, skaņa — kvalitatīva un gaismas pietiekami spēcīgas. Interesanti, ka naktī šīs gaismas, kas pat nelikās tik spēcīgas, bija redzamas arī vairāk nekā 20 kilometru attālumā kā pulsējošs gaišums pie pamales. Jāpiebilst, ka likās tiešām dīvaini — kāpēc gan Gorana muzicēšanas laikā, kad vēl spīdēja saule, bija jāslēdz gaismas (nākamajos koncertos tās bija izslēgtas) nesapratu, taču tas nemazināja priekšnesuma kvalitāti — pusakustiskā versija ar īpaši izvēlētu programmu pie šīs mazskaitlīgās un ļoti pasīvās publikas bija tieši tas, ko vajag. Muzikāli šis bija viens no viņa labākajiem koncertiem pēdējā laikā, taču pūļa atdeves trūkums bija jūtams.

Pēc tam uzstājās Latvijas un Somijas apvienotais kolektīvs — vispirms uz skatuves kāpa sešpadsmitgadīgā Agnia ar savu grupu, tad viņai pievienojās viesi no ziemeļiem Automatic Eye, līdz visbeidzot viņi palika vieni paši. Ja par somiem nevienu sliktu vārdu nevar teikt, normāla festivālu grupa, kas uzstājas kvalitatīvi un ar palielu atdevi, tad Agnia gan lika vilties. Domāju, ka viņai viss vēl priekšā, bet šobrīd meitene vēl nemāk sacerēt īpaši kvalitatīvu mūziku, tomēr tas nav tas sliktākais — viņa arī nespēj nodziedāt taisni, un tas neko labu neliecina. Iespējams, pie tā bija vainojams uztraukums, taču tā nešķita. Viņa bija pārliecinoši vājākā visā vakara gaitā.

Kā nākamie muzicēja grupa The WoW. Man likās, ka šeit viņi iederējās daudz labāk nekā Positivus (kad šos redzēju iepriekšējo reizi), arī pūlis beidzot bija atdzīvojies un kļuvis nedaudz kuplāks (lai gan vairāk par 1000 cilvēkiem, manuprāt, nebija nevienā brīdī), un tas viņiem pamatīgi palīdzēja. Pēc The WoW mūs priecēja Ēnas, kurus nebiju dzirdējis patiesi ilgi, un jāsaka, ka par to nedaudz skumstu, jo vakara viņi bija kvalitatīvi. Spēlēja kārtīgi, ar atdevi, neaizmirstot nevienu no saviem lielākajiem hitiem.

Līdzīgus vārdus var teikt arī par Double Faced Eels — viņus publika uzņēma ļoti labi. Brīžiem gan (jo īpaši pašā sākumā) izpildījumā iezagās tehniskie brāķi, taču visā visumā tas bija jauks koncerts. Jāuzslavē ideja par Zigmāra Liepiņa dziesmas Ja Tu Man Esi pārveidošana par Tu Esi Pīlādzī, izmainot vien titulvārdus. Publikai patika, un pirms enkora, kurā varēja dzirdēt Zilo Vali, tas bija tieši tas, ko vajadzēja.

Kad pēc pamatīgas kavēšanās, (uz to brīdi mūziķi no grafika atpalika jau vairāk nekā pusotru stundu) sākās Pienvedēja Piedzīvojumu šovs, bija skaidri redzams, kāpēc viņi ir vieni no diviem vakara hedlaineriem — viss atstrādāts līdz perfektumam, izcili noslīpēts. Cilvēkus gan varēja vēlēties aktīvākus, taču par mūziķiem nevienu sliktu vārdu teikt negribas — bija patiešām forši un labi, pilnīgi noteikti vakara aizraujošākais koncerts (un pēc tam seko Gorans). Kā pēdējie no dzīvajiem mūziķiem bija Linga, tomēr pat uz viņa sākumu cilvēku bija daudz mazāk nekā PP beigām. Linga labi, kvalitatīvi spēlēja savā līmenī, bez jebkādām ekstrām.

Vakaru noslēdza Toms Grēviņš ar savu dīdžejsetu, kas, protams, kā vienmēr bija līmenī. Nekādu atkāpju no kvalitātes normām, un tas priecē. Varēja vēlēties, lai būtu vairāk cilvēku (likās, ka festivāls ir pusizmiris), bet neko darīt. Līdz galam gan viņu neredzēju, taču atsauksmes ir patiešām labas pat no cilvēkiem, kas šādus setus apmeklē ļoti nelabprāt, un tas jau ir rādītājs.

Kopumā jāsaka, ka pirmajā dienā bija lietas, ko varēja izdarīt labāk, taču kopumā bija ok. Pēc šodienas koncertiem sniegšu plašāku viedokli par to, kas izdevās, un kas ne, taču visā visumā sākums nav slikts. Ceram uz labāku otro dienu!

P.S. Tiem, kuri vēl domā — braukt vai nebraukt — varu teikt vienu — festivālotājiem šis pasākums nez vai patiks, bet mūzikas baudītājiem gan vajadzētu būt ko redzēt!