Get Cape. Wear Cape. Fly. - Get Cape. Wear Cape. Fly.
Pēdējā laikā ir novērojama kāda diezgan interesanta un iepriekš samērā reta parādība — mūziķi, kuriem tas ir vismaz otrais albums, un debija (reizē ar popularitātes iegūšanu) notika pirms vairākiem gadiem, diskus nosauc savā vai grupas vārdā. Pēdējā mēneša laikā vien par šādu soli izšķīrušies trīs dažādi, taču pietiekami zināmi kolektīvi un solomākslinieks — pirmie bija One Night Only ar savu otro ripuli (manuprāt, daudz vājāks ieraksts kā Started A Fire, un ja vien kāds lasītājs neizteiks īpašu vēlmi, eRokā recenzija par šo nebūs), tad pirms nedēļas to pašu izdarīja Interpol, bet nu pienākusiSema Dakvorta jeb Get Cape. Wear Cape. Fly. kārta.
Es joprojām nespēju saprast, kā tas ir izdevies, taču Sems jau atkal ir radījis disku, kas ar katru tā noklausīšanās reiz tā vietā, lai sniegtu atbildes, rada arvien lielāku mīklu un uzdod arvien vairāk jautājumu. Ir vienmēr patīkami redzēt un dzirdēt to, ka it kā šķietami vienkāršā un parastā diskā patiesībā ir paslēpies komplicēts, labi samudžināts noslēpums, kas ikreiz parāda jaunu savu šķautni, ikreiz izlec kas jauns un iepriekš nesadzirdēts vai nepamanīts.
Tieši tāpat kā par Get Cape. Wear Cape. Fly., arī par mūziķa karjeru var teikt, ka atšķirībā no lielā vairuma citu izpildītāju, pat pēc trešās plates nepamet sajūta, ka viņš ir debitējis tikko, un par turpmāko karjeras virzību prognozes izteikt ir pāragri. Tā ir liela māksla šādi manevrēt, jo, lai gan gluži tāpat kā debijas ripulī The Chronicles Of A Bohemian Teenager, kas tika izdots 2006. gadā (manuprāt, tā titulkompozīcija ir viena no pagājušās desmitgades labākajām dziesmām) un pēc diviem gadiem sekojošajā Searching For The Hows And Whys, arī šoreiz brits ir precīzi, delikāti un akurāti turpinājis iet pa jau ierasto taciņu, skanējumu mainot vien kosmētiski, bez krasām pārmaiņām, taču vienlaikus radot aizraujošu materiālu, kas šķiet svaigs un nedzirdēts.
Jāatzīst, ka man īpaši nepatīk tas, ka visai lielā daudzumā ir izmantoti dažādi elektroniskās mūzikas motīvi (uzskatu, ka tie labāk iederētos kādā eksperimentālajā ripulī, ne parastā studijas albumā), taču ar citiem, klasiskiem indiefolka elementiem ir radīts balanss, kad šķietamos trūkumus kompensē plusi un otrādi. Ir liels, liels prieks klausīties aktīvās, spēcīgās indiefolka balādēs, ka ļoti atgādina visu labāko no Frenka Tērnera daiļrades, arī akustiskie ģitārgabali ir aizraujoši, protams, arī jau par sava veida firmas zīmi kļuvušās pūšamo instrumentu partijas ir pietiekamā skaitā. Jauki, ka beidzot ir izdevies radīt samērā daudz skaņdarbus, kam ir singla potenciāls (iepriekš, pēc manām domām, šī lieta kliboja). Kā pirmie šajā sakarā jāmin atraktīvie Nightlife un Queen Of The Day, arī The Uprising, bet Hand Me Downs un Where Will You Stand mēs dzirdēsim ne reizi vien visdažādākajos seriālos un filmās, esmu pārliecināts.
Iespējams, ka šajā recenzijā esmu bijis pārāk vēlīgs pret Get Cape. Wear Cape. Fly., taču reizēm katram gadās izdzirdēt ko tādu, kas aizrauj jau no pirmajām sekundēm, un nekādi nelaiž vaļā. Šoreiz tā ir noticis ar mani un pat neskatoties, ka šis ne tuvu nav starp gada labākajiem diskiem, tas viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem albumiem šogad. Starp citu, šis ir patiesi "rudenīgs" ieraksts, kas ir kā radīt šādiem laika apstākļiem. Iesaku noklausīties!
7/10
