Gorillaz - Plastic Beach

Kad 1998. gadā Deimons Alborns un animātors Džeimijs Hjūlets izdomāja radīt [b]Blur[/b] līdera animēto blakusprojektu, viņi diez vai iedomājās, ka [b]Gorillaz[/b] panākumu saraksts būs garāks kā [b]Blur[/b], un ka jau līdz ar patieso debiju 2001. gadā viņi iegūs vispasaules slavu un milzīgus fanu pūļus. 2D, Mērdoks, Rasels un Nūdla atgriežas pēc trīs gadu pauzes (pa vidu bija spekulācijas, ka zem šī vārda vairs nekas netiks izdots, tomēr tās palika tikai baumas) ar jaunu skanējumu un virkni viesmākslinieku. Ar katru albumu tēli ir ļoti mainījuši savu skanējumu, kļuvuši andergroundīgāki un pieaugušāki. Ja pirmais albums bija vispopsīgākais (protams, ar palielu roka un hip-hopa piesitienu), tad jau komerciāli līdz šim veiksmīgākais otrais disks [i]Deamon Days[/i] bija pildīts ar daudz vairāk hip-hopa ritmiem. Tomēr tas viss bija nieks, un [i]Plastic Beach[/i] turpina šo evolūciju — viss ieraksts ir elektroniskā popa, hip-hopa un trip-hopa mikslis, ar pamatīgu uzsvaru uz pēdējiem diviem. Brīžiem šķiet, ka ja nezinātu, ko klausos, padomātu, ka tā ir kāda amerikāņu hip-hopa izlase... Alborns, kopā ar draugiem, šo trīs gadu laikā radīja vairāk nekā 70 dziesmas, tomēr tikai sešpadsmit no tām tika iekļautas albuma galējā versijā, ko sāka ierakstīt 2008. gada vidū. Interesanti, ka starp kompozīcijām, kas palikušas aiz borta ir arī tādas, kurās piedalījušies viesmākslinieki. Diskā tādu ir 15 — [b]Snoop Dogg[/b], [b]Hypnotic Brass Ensamble[/b], [b]Kano[/b], [b]Bashy[/b], [b]Bobijs Vomaks[/b], [b]Mos Def[/b], [b]De La Sol[/b], [b]Little Dragon[/b], [b]Marks E. Smits[/b], [b]Lū Rīds[/b], [b]Miks Džonss[/b], [b]Pols Simonsns[/b], [b]Dinfonia ViVA[/b] un [b]Libānas Nacionālais Arābu mūzikas orķestris[/b]. Iesapidīgs saraksts. Šodien albumu esmu dzirdējis jau trīs reizes, un prieks, ka pēc pirmās to nevērtēju — tad, pirmkārt, vērtējums būtu zemāks, un, otrkārt, būtu palaidis garām daudz interesantu tā nianšu. Vēlos izcelt to, ka [i]Plastic Beach[/i], ļoti iespējams, ir visvienotākais un plūstošākais skanējums pēdējo gadu populārajā mūzikā — pilnīgi viss saplūst ar nākamo dziesmu, tās nemanāmi slīd un pārveidojas no vienas melodijas citā. Var redzēt, ka pie šī komponenta [b]Blur[/b] līderis ir ļoti daudz piestrādājis. Vēl jāuzteic tas, ka visi uzaicinātie mūziķi teicami iekļaujas kopējā skanējumā un nelec ārā, kas pie šāda kvantuma ir diezgan negaidīti. Cik esmu manījis, daudzi tā neuzskata, tomēr, manuprāt, [i]Plastic Beach[/i] ir diezgan akūts topu grāvēju trūkums — neviena dziesma nav tāda, kura pati par sevi būtu spējīga un pelnījusi iekļūt pirmajās vietās. Principā, pēc pirmajām noklausīšanās reizēm tikai jau diezgan daudz drillētais singls [i]Stylo[/i] un viens no nākamajiem radiogabaliem [i]On Melancholly Hill[/i] paliek atmiņā... Tas par daudz ko liecina. Starp citu, šeit nav arī nevienas izteiktas popdziesmas, kā [i]19-2000[/i] pirmajā un [i]Feel Good Inc.[/i] otrajā diskā [i]Plastic Beach[/i] ir veiksmīga un loģiska evolūcija pēc [i]Deamon Days[/i], tomēr tas ir ļoti savāds ieraksts. Nešaubos, ka tas būs viens no mūzikas apskatnieku favorītiem gada noslēgumu topos, kā arī par to, ka tas būs viens no pirktākajiem ierakstiem šogad. Tomēr arī šeit ir kāds "bet" — labs albums, bet daudziem nepatiks. Vai šīs vilšanās, kuras noteikti būs, ietekmēs tālāko grupas attīstību? Tad jau redzēsim, bet izskatās, ka tagad [b]Gorillaz[/b] fanu loks būs pilnīgi citāds. P.S. Subjektīvi albumam dotu balles 2,5 zemāku vērtējumu. [b]8.5/10[/b]