Hercules & Love Affair - Blue Songs
Pirms aptuveni nedēļas aplūkojot sarakstu ar albumiem, kas dienasgaismu ieraudzīs februārī, nejauši atklāju, ka biju piemirsis par jaunā Hercules & Love Affair darba iznākšanu. Atceros, ka pirms pāris mēnešiem, apskatot Antony And The JohnsonsThank You For Your Love EP jau minēju, ka šī stāsta varoņu un Hagertija kopdarbs dziesmā Blind man bija kā atslēga, lai izprastu Antony And The Johnsons daiļradi un atklātu Ņujorkas elektroniķus.
Esmu drošs, ka ikviens no Jums zina, ka ar elektronisko mūziku neesmu uz „Tu”, drīzāk uz „Jūs”, tomēr kvalitatīvu elektroniku novērtēju un klausos visai daudz. Tieši tāpēc iesaku ikvienam, kas to vēl nav izdarījis, noklausīties Hercules & Love Affair debijas albumu, ko sauc tieši tāpat kā grupu — nebaidos apgalvot, ka tas ir starp 10 iepriekšējās dekādes labākajiem diskiem savā žanrā. Lieliski ritmi un perfekti izvēlēti vokālu partiju izpildītāji septiņdesmito beigu skanējumā — piekritīsiet, tas skan intriģējoši! Hercules & Love Affair latiņu pacēla patiesi augstu, jau toreiz bija skaidrs, ka noturēties tajā līmenī būs sarežģīti.
Šeit jāatzīmē, ka šo trīs gadu laikā grupu skārušas pamatīgas izmaiņas — otrajā ierakstā nav sastopami nedz svarīgākie vokālisti (jau pieminētais Hagertijs un Nomi Ruiza), nedz producents Tims Goldsvortijs, nedz arī basists Tailers Poups. Taisnības labad gan jāsaka, ka jaunais „iesaukums”, vismaz uz papīra, nebūt nav sliktāks par iepriekšējo — vokālista/zvaigznes lomu uzņēmies Bloc Party līderis Kele Okereke, citos gabalos piedalās māzāk zināmi dziedātāji, savukārt pieaicinātajam producentam, šoreiz Patrikam Pulsingeram, jau atkal palīdz grupas līderis Endijs Batlers.
Pirmo reizi sākot klausīties Blue Songs paspēju nopriecāties, ka esmu kļūdījies, un ka kadru mainība kvalitāti ne par matu nav ietekmējusi. Diemžēl pirmais iespaids ir mainīgs diska sākumā dzirdamās lieliskās kompozīcijas drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Ņujorkieši centušies nedaudz izmainīt savu skanējumu no kičīgā retro pievēršoties (vai vismaz cenšoties to darīt) modernizētam vintedžam, cenšoties radīt mūsdienīgāku skanējumu. Ar nožēlu jāatzīst, ka viņiem tas nav izdevies, gluži otrādi — viņi zaudējuši lielu daļu šarma un, ļoti negaidīti, kļuvuši garlaicīgi. Īpaši gribas izcelt divas lēnās, dziesmas plates vidū (Boy Blue un Blue Song), kas balstītas uz, attiecīgi, akustisko ģitāru un dažādiem indiāņu instrumentiem. Ideja jau nav slikta, tomēr pārlieku neiederas kopējā koncepcijā. Tāpat neko labu nevar teikt arī par Step Up, kurā dzirdams Kele — pārāk vienkāršs, prognozējams un prasts iznācis šis skaņdarbs.
Jau fakts, ka ap Blue Songs nebija sacelta pilnīgi nekāda ažiotāža radīja bažas, ka tas var arī nebūt nekas īpašs. Žēl, bet tās apstiprinājās — lai gan nevaru teikt, ka albums ir slikts, tas pavisam noteikti nav arī labs. Pāris singliem ir potenciāls regulāri rotēt Jūsu mājas (un ne tikai) ballītēs, pārējo labāk atstāt mierā, tā vietā jau atkal noklausoties pirmo ripuli.
5.5/10
Hercules & Love Affair labākā dziesma 2008. gadā...
...un 2011. gadā.