High Places - High Places Vs Mankind

High Places ir viena no manām mīļākajām 21. gadsimta grupām. Izveidojusies 2006. gadā, kad Robs Bārbers sastop Mariju Pīrsonu un abi nolemj veidot savās mājās eksperimentālo popmūziku Animal Collective garā ar tvīpopa piešprici. Agrīnie demo ieraksti un singli tiek apkopoti apbrīnojamā kompilācijā 03/07 — 09/07, togad arī iznāk grupas debijas albums High Places, kas muzikālās noskaņas jomā neatpaliek no sava pirmsgājēja.

Kas tad ir galvenais High Places trumpis? Infantilas, bet reizē ar šarmu pārpārēm pārpildītas melodijas, būtībā High Places varētu būt kāda pagājušā gadsimta deviņdesmitajos pastāvoša twee grupa, kura ir pārlidinājusies uz mūsdienām, aizņemoties no mūsdienu karstākajām grupām aranžijas.Tā varētu raksturot grupas muzikālos spēciņus pirmajos darbos. Šoreiz gan grupa no šīs popularitāti nenesošās formulas ir nedaudz atkāpusies un albuma pirmās divas dziesmas, it kā izlec laukā no grupas kopējās skaņas un albuma konceptuālisma, jo tām ir izteiksmīga melodija un bīti ir kļuvuši dejiskāki. Tieši šīs 2 dziesmas skatoties pēc augstajiem popmūzikas standartiem var uzskatīt par grupas augstākajiem spēkiem. Tādēļ tām noteikti jāatrodas katra sevis cienoša iPodā, tādēļ droši dodies uz iTunes un iepērc šīs dziesmas ar nosaukumu On Giving Up un The Longest Shadows. Pārējais albuma materiāls ir tieši tāds pats kā grupas iepriekšējos darbos noskaņiski spēcīgs, lai gan grupas šarms nedaudz ir zudis.

Kopējais verdikts varbūt nebūs īsti objektīvs, bet man jaunais High Places albums patīk pat ļoti. Tā joprojām man ir ļoti tuva un mīļa grupa, lai gan tas nekas, ka grupas primitīvais šarms ir kļuvis nedaudz pielaizīgāks.

8/10