Humors un emocijas: Father John Misty koncerta apskats
Pēdējos gados Latvijas koncertu organizatoriem ir radusies patīkama tendence atvest uz Latviju māksliniekus, kuriem pirms vai pēc tam plānā ir uzstāšanās vienā no trim lielajiem Ziemeļvalstu festivāliem — Way Out West, Flow vai Oya — kas katru augustu notiek vienā nedēļas nogalē. Tas visnotaļ ir abpusēji izdevīgi, jo mūziķiem Rīga bieži vien tāpat sanāk pa ceļam uz nākamo tūres punktu vai no iepriekšējā, savukārt pašmāju mūzikas cienītājiem tā ir iespēja redzēt augstākā līmeņa koncertu. Iepriekšējos gados šādā veidā pie mums ir atvesti The XX un Arcade Fire, savukart šogad, pa ceļam no Helsinkiem, koncetzālē Palladium iegriezās kritiķu mīlētais amerikāņu dziesminieks Džošs TIlmans jeb Father John Misty.
Kāpis uz skatuves ar nelielu nokavēšanos, Tilmans uzreiz ķērās vērsim pie ragiem, iesākot ar diviem singliem no viņa jaunākā albuma — Hangout at the Gallows un Mr Tilman, kam pa vidu iespraucās viena no viņa fanu iecienītākajām dziesmām Hollywood Forever Cemetery Sings. Muzikāli tas uzreiz uzstādīja pareizu kursu, jau pašā sākumā piešķirot koncertam enerģiju un dodot sanākušajiem klausītājiem dziesmas, kam dziedāt līdzi (tiesa gan, vēlāk koncertā sapratu, ka viņa dziesmas ir tik atmiņā paliekošas, ka pēkšņi atceries tekstu gandrīz visām — pat tām, ko nemaz neesi tik daudz klausījies). Tiesa gan, bija divas problēmas — pirmkārt, lai gan izpildījums vakara galvenajai zvaigznei un viņa pavadošajai grupai nebūt nekliboja, koncerta sākumā skaņa izklausījās nedaudz griezīgi, kas šīm dziesmām atņēma daļu no to pievilcības. Otrkārt, Tilmans, kura firmas zīme ir viņa humora izjūta un prasme komunicēt ar publiku, starp pirmajām 5 dziesmām neizdvesa neko vairāk par "thank you" un kopumā izskatījās visai noguris.
Par laimi gan, bažas par to, ka koncerts varētu neattaisnot uz to liktās cerības nepiepildījās, un ar laiku gan uzlabojās skaņa, gan Tilmans kļuva arvien atvērtāks, koncertam pa īstam ieskrienoties kaut kur ap tā vidu. Interesanti gan, ka tas notika nevis, piemēram, pie enerģiskās Total Entertainment Forever, bet gan pie lēnās un liriskās I Went to the Store One Day, ko viņš izpildīja vienatnē, bez pavadošās grupas. Kāda no koncerta apmeklētājām šīs dziesmas laikā mēģināja to pavadīt ar aizdedzinātām šķiltavām, un Tilmans, to pamanījis, uzsāka dialogu ar viņu, kas noveda pie tā, ka, mēģinot turpināt dziesmu, viņš vairs nespēja novaldīt smieklus.
Pēc tā jau koncerts kļuva daudz personiskāks un atbrīvotāks, tā galvenajam viesim pie publikas vēršoties gandrīz pēc katras dziesmas. Kad pēc skaistās un romantiskās Chateau Lobby #4 (in C for Two Virgins) viņš bija turpinājis ar ārkārtīgi skumjajām Please Don't Die un The Palace, viņš pat jautāja klātesošajiem, vai ar šādu setlistes izvēli viņš nav sabojājis visiem garastāvokli. Sanākušais pūlis gan, šķiet, bija gatavs ņemt pretī visu, ko Father John Misty bija gatavi sniegt, priecājoties jau par faktu, ka viņš vispār ir uz šejieni atbraucis.
Kad koncerts bija sasniedzis savu kulmināciju ar sevī ieraujošo Holy Shit un aizkustinošo I Love You, Honeybear, pēc kā Tilmans ar grupas biedriem pameta skatuvi, likās, ka tās arī varētu būt beigas, jo bija nospēlētas jau vairāk nekā piecpadsmit dziesmas, kas tāda garuma koncertam ir visai daudz. Tomēr ātri vien viņš uz tās atgriezās, paziņojot, ka viņa grupas biedri jau gribējuši doties mājās, bet viņš viņus iedvesmojis, sakot, ka viņi visu dara uz 110%, un izņēmums nebūs arī šis vakars. Protams, tas bija uztverams pus pa jokam, bet savus vārdus viņš visnotaļ piepildīja, pēc atgriešanās nospēlējot ne tikai savu lielāko hitu Real Love, Baby, bet arī vēl 2 dziesmas, kas kopējo koncerta setlisti pagarināja līdz pat divdesmit dziesmām. Par spīti tam, šī pusotra stunda paskrēja nemanot, kā tam labā koncertā arī būtu jābūt, radot vēlmi, lai tas būtu vēl ilgāks.
Noslēdzot koncerta apskatu, gribot negribot jāpiemin tas, ka uz to bija atnācis nepieklājīgi mazs cilvēku skaits. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka koncerts notika vasarā vai arī biļešu cenas bija pārāk augstas, vai arī pie mums vienkārši nav tik daudz cilvēku, kam interesē mūzika, bet ir diezgan skumji redzēt to, ka uz pasaules līmeņa mākslinieku Rīgā neatnāk pat tūkstotis. No otras puses, tie, kas ieradās, dabūja pieredzēt lielisku koncertu intīmākā atmosfērā nekā tas būtu iespējams citur — līdzīgi kā pirms gada ar Arcade Fire. Atliek tikai cerēt, ka arī nākamajā augustā varēsim pie mums redzēt kādu tikpat augsta līmeņa mākslinieku.
Foto: Krists Luhaers