Ians Andersons - Thick As A Brick 2
40 gadi ir ilgs laiks. Mūzikā tik daudz kas ir mainījies, ka pilnīgi rodas šāds jautājums — ko tāds vecs roķeris vispār spēj vēl radīt? Atbilde uz šo jautājumu ir šis ieraksts. Bet vai tas spēj konkurēt ar grupas Jethro Tull zelta gadiem, un vispār, ar mūsdienu mūziku? Par to mazliet vēlāk, bet tagad gribu īsumā iepazīstināt ar Thick As A Brick stāstu 70ajos gados.
Tālajā 1972. gadā, kad progresīvais roks plauka un baudīja savus zelta gadus, tika ierakstīti daudzi un nozīmīgi šī žanra albumi, to starp Thick As A Brick. Viena no tā īpatnībām bija tas, ka visu albumu aizpildīja tikai viena dziesma, proti, tituldziesma. Protams, tā bija sadalīta divās daļās plates dēļ. Jethro Tull atpazīstamākā iezīme bija, līdzās klasiskajiem roka instrumentiem (ģitāra, basģitāra, bungas, taustiņinstrumenti), izmantotā flauta, kas pildīja tikpat patstāvīgu funkciju kā pārējie mūziķu „ieroči”. Runājot par Thick As A Brick, tad flauta pat bieži vien spēlēja lielāku lomu nekā, piemēram, ģitāra. Tas, lūk, bija Jethro Tull rokraksts, un kad viņi bija izlaiduši apgrozībā savu slaveno ierakstu Aqualung, kas nav konceptuāls albums, bet daudzi to par tādu uzskatīja, Andersons parādīja, kas viņaprāt ir patiess konceptalbums. Tā radās stāsts par mazu zēnu, kurš uzvarēja dzejas konkursā, bet tika diskvalificēts par rupjību izmantošanu. Īsumā tas arī būtu viss, ko vajadzētu zināt par Thick As A Brick pirmo daļu, protams, tas noteikti ir jānoklausās, jo tik lielisku mūziku kurš katrs nav radījis.
Tagad, kad pagājuši 40 gadi, Andersons ir saņēmies un radījis turpinājumu šim stāstam. Tas gan neskaitās kā Jethro Tull ieraksts, bet gan Iana solo albums, bet var uzskatīt, ka viņš ir tas pats Jethro Tull (gandrīz visu dziesmu autors, tekstu autors, balss, akustiskā ģitāra un flauta). Īstenībā klausoties šo ierakstu ir sajūta, ka tas ir radīts vēl tajos pašos 70ajos gados, jo tas ir absolūti klasisks progresīvais roks, bez nekādiem modernizējumiem (smagā metāla iezīmēm). Ir manāmas jaunas arī muzikālās iezīmēs — ir parādījies akordeons, kas dažbrīd skanējumu padara „francūzisku”, mazāk tiek izmantota flauta, bet vairāk tieši elektriskā ģitāra, kas šo ierakstu padara ne tik unikālu kā pirmo daļu. Runājot arī par ieraksta uzbūvi (arī šeit praktiski var uzskatīt, ka visu albumu aizņem viena dziesma, tikai tā ir sadalīta 17 daļās, iespējams komerciālu nolūku dēļ, jo ērtāk klausītājiem ir pārrunāt, kura patīk un kura nē), tad tā nav tik viengabalaina. Brīžos TAAB2 liekas saraustīts, jo galvenā tēma neieskanās tik daudz cik 70to gadu veikumā, un tam iespējams ir arī pamatojums — nav tik veiksmīga. Arī neiet pie sirds pārāk lielā koncepta bīdīšana, kas dažbrīd aizēno mūziku — pārāk daudz runāšanas. Klasiskajā ierakstā mūzika tika spridzināta no vietas, praktiski bez apstājas, bet šeit tāda mētāšanās no vienas tēmas uz otru, neizspēlējot kārtīgi ne vienu, ne otru. Iespējams šo sajūtu arī pastiprina tas, ka mūzika izklausās mazliet sagurusi. Andersona lieliskais vokāls vairs nav tik skanīgs, ieskanās mazliet čerkstoņa, un pārējais izpildījums arī izklausās mazliet vecišķi (pirmā daļa izklausās svaiga vēl pat šodien). Labi, ka ieraksta beigas ir praktiski tādas pašas kā klasiskajā albumā, patīkamas sajūtas tas raisa.
Kopsummā ieraksts noteikti nav labākais Andersona veikums, bet vienalga klausāms. Es gan to ieteiktu vairāk Jethro Tull faniem, kuriem vispār kaut ko izsaka vārds Ians Andersons, nekā nezinātājiem, jo ar neko īpašu viņš šeit nespēj pārsteigt. Nezinātājiem es noteikti iesaku 1972. gada veikumu, kas tiešām ir meistarstiķis. Kā man negribas lietot Jethro Tull viena albuma virsrakstu kā teicienu, bet tas šeit diezgan labi un pamatoti iederēsies — Too Old To Rock ‘N’ Roll.
P.s. Plates noformējums pirmajā TAAB bija veidots no viltus laikraksta, ko rotāja visādi amizanti stāstiņi. Uz jaunās daļas vāciņa ir attēlota interneta mājas lapas Home sadaļa, ar ko daļēji pierādās šis ilgais laiks, kas ir pagājis starp TAAB un TAAB2.
7/10 — atzīme ir mazliet augstāka, nekā tai vajadzētu būt, bet esmu diezgan liels Andersona mūzikas fans.
