Interpol - Interpol

Nezinu, kāpēc, bet man ir tāda sajūta, ka par teju katru, šī, augstvērtīgas mūzikas ziņā bagātīgā gada albumu, kuru radījuši labi un iepriekš atzīti mākslinieki, jāsaka, ka tas ir ļoti gaidīts un aprunāts. Tieši to varu apgalvot arī ņujorkiešu Interpol sakarā — trīs gadus klusējuši, kvartets (nu jau trio, jo basists/taustiņinstrumentālists Karloss Denglers pavisam neilgi pēc svaigākās plates ierakstīšanas paziņoja, ka pametis blici) ir atgriezies ar svaigu albumu, nosauktu pašu vārdā, tādējādi simboliski atgriežoties pie saknēm — tā, ko spēlēja savā pirmajā ierakstā Turn On The Bright Lights, kas tika izdots šobrīd jau tālajā 2002. gadā.

Ja mērķis patiesi bija atgriezties pie tā, kas tika spēlēts pērnās desmitgades sākumā, darbs ir paveikts teicami — neskatoties uz to, ka Interpol nekad nav izcēlušies ar ļoti daudzveidīgu muzikālo stilu un eksperimentiem (tā vietā konstanti un kvalitatīvi turoties pie sava žanra, tajā pašā laikā nepaliekot garlaicīgi), ceturtajā ripulī atkal ir vēl atmosfēriskāks, plašāks (tādā ziņā, ka brīžiem liekas, it kā ieraksts būtu veikts kādā lielā angārā) un tumšāks.

Kā jau to varēja gaidīt, visapkārt cirkulē daudzas jo daudzas diskusijas par to, vai iepriekš daudz mazāk izmantotais orķestrīgākais skanējums traucē vai arī gluži pretēji — padara Interpol par kvalitatīvāku plati. Manuprāt, lielais vairums no šīm sarunām eksistē tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūziķu, kuru pārvērtības iepriekš ir bijušas visai nosacītas un nelielas, fani baidās no visa jaunā un citādā, tā vietā dzīvojot patīkamās, nostalģiskās atmiņās. Lai vai kā, es uzskatu, ka šāds piegājiens ir interesants un labs risinājums, taču ar kādu nelielu piezīmi — tas darbojas tikai roķīgajās dziesmās (piemēram, Barricade), turpretī salīdzinoši lēnajās radot jocīgu sajūtu un galīgi neizklausoties pēc sevis.

Pēc pietiekoši daudzām drillēšanas reizēm savā mūzikas atskaņotājā, uzskatāmi atklājas lielākais plates mīnuss — šoreiz konceptuālisms ir diezgan zemā līmenī. Ja pirmā albuma puse vēl ir samērā loģiski sasaistīta, tad par otro daļu ko tādu ir grūti teikt. Pāris dziesmas, piemēram — diezgan eksperimentālā un savādā All Of The Ways kopējā ritējumā liekas kā neiederīgs traucēklis, un tas nav labi. Starp citu, šoreiz jau atkal pierādās tas, ka viņu labākie garadarbi ir tieši ātrie un roķīgie gabali — jau pieminētais Barricade (uzskatu, ka tā ir viena no gada labākajām kompozīcijām), arī Try It On un Summer Well.

Ar pārliecību apgalvoju (kaut gan apzinos, ka šādam viedoklim būs pietiekami daudzi oponenti), ka Interpol nav mūziķu labākais albums, taču tas ir labs turpinājums jau iepriekš radītajam. Pieļauju, ka šī būs tāda kā robežšķirtne starp pirmo trīs ripuļu materiālu un jauno, nākamo Interpol. Ceru, ka tas būs tikpat labs un vēl labāks nekā līdz šim radītais. Ja tā būs, ikviens klausītājs būs tikai ieguvējs.

7/10