Joyce Manor - Never Hungover Again

Mazie emo panciņi, kuru saknes meklējamas kādas Kalifornijas mazpilsētas ārēs jeb kā stāsta leģenda Disnejlendā pilnīgā pālī, spējuši radīt īstu žanra konču kas spēs aizraut pat tos kurus parasti šāds īss, lipīgs un ātrs popsīgais pankroks neaizrauj. Joyce Manor pēc skaita trešais, bet pirmais īstais nopietnais albums Never Hungover Again, pat varētu aizraut tos kuriem parasti ļoti lielu riebumriebumu izraisa žanra supergrupa Blink 182. Jo šie puiši spējuši blinku lauciņu pavērst nedaudz mākslinieciskākā veidolā. Būtībā Joyce Manor ir indie grupa kas slēpjas no sava indie tēla un spēlējās ar pop panka spēles noteikumiem tajā pašā laikā nevienā brīdī necenšoties tos pārkāpt.

Turpinot tēmu par končām visgardāko no tām grupa jau sagādājusi albuma sākumā. Christmas Card ir labākā Weezer dziesma ko Weezer nekad nav sacerējuši un izskatās, ka nekad arī nesacerēs. Šajā dziesmā satiekas īsta pusaugu emo sāpe ar burvīgu melodiju un jauneklīgu enerģiju. Tā vien liekas, ka šī dziesma nepazustu starp visām perfektajām Pinkerton himnām. Jāatzīst, ka Joyce Manor nebaidas zagt un piemēram albuma vidusdaļas pērle Heart Tattoo varētu būt kāda Marka Hopusa dziesma tūkstošgades mijā. Un tādus piemērus domājams var šeit sameklēt daudz un dikti.

Lai gan šie zēni spējuši piesaistīt augsta līmeņa producentus (Džo Reinhardts iepriekš producējis Deafheaven lielisko albumu Sunbather, bet Tonijs Hofers Beku, Air, M83 un daudzus citus), tāpat šo albumu izdod Epitath Records kas kā zināms ir ietekmīgākā ierakstu kompānija žanrā, albumam pietrūkst ambiciozisms un tā sajūta kas to no vienkārši laba, padara par kaut ko lielisku. Never Hungover Again ir lielisks tā saucamais vasaras albums kas spēj patiesi aizraut kādu neilgu brīdi dzīvespriecīgās enerģijas dēļ, bet nespēj tā īsti sagrābt līdz pautiem un iemīlēties tajā līdz sirds dziļumiem. Tikai izraisīt tādu nelielu neirotisku reakciju un nedaudz pakutināt tevi. Bet nu... Es tur neredzu neko sliktu.

7,5/10