Justin Timberlake - The 20/20 Experience

Ja godīgi, es īsti nenoķēru mirkli, kurā Džastins Timberleiks no... nu būsim godīgi, Džastina Timberleika, kļuva par kaut ko patiešām stilīgu un tādu, ko jebkurš var klausīties arī publiski, nebīstoties no draugu un paziņu nosodošajiem un izsmejošajiem skatieniem. Manuprāt, visu to, kas tika sastrādāts ar N Sync, lēnā garā uz labo pusi sāka vērst Justified un daudz lielākā mērā FutureSex/LoveSounds, taču īstais pagrieziena punkts amerikāņa karjerā bija The Social Network, kas beidzot pārvilka treknu svītu visiem Džastina pagātnes grēkiem, dodot iespēju visu sākt no sākuma.

Iespēju visu sākt no zināmā mērā baltas lapas mūziķis ir izmantojis godam, šo pāris gadu laikā sevi paceļot nebijušos augstumos. Par to, ka principā visas manas draudzenes apgalvo, ka tieši Timberleiks iemieso sevī visus viņu sapņus un cerības par to, kādam būtu jābūt izcilajam vīrietim jau sen vairs nebrīnos, taču šajā sakarā nevaru nepieminēt vienu sarunu ar kādu no saviem eRoka kolēģiem, kuras noslēgumā dzirdēju kārtīgu pērli — sak’, ja man patiktu vīrieši, viņš pavisam noteikti būtu tas, ko es gribētu! Kādam varbūt šajā mirklī gribētos pajautāt — kāds gan šādai muļķīgai un zināmā mērā nevajadzīgai atkāpei ir sakars ar The 20/20 Experience? Patiesībā — vistiešākais, jo ir nepieciešams apzināties (vai atcerēties) fonu, uz kura ieraksts ir tapis, un, izvērtējot visus apstākļus, kļūst pilnīgi skaidrs — amerikāņa atgriešanās mūzikā pēc septiņu gadu pauzes nekādā gadījumā nedrīkst tikt uztverta kā pārsteigums, tas ir absolūti loģisks, pamatots un pareizs karjeras solis brendam, kurš nu jau ir kaut kas vairāk par parastu A līmeņa aktieri vai dziedātāju.

Kad janvāra vidū tika publicēts pirmais Suit & Tie, uzreiz kļuva skaidrs, ka šī atgriešanās nenotiks tikai tāpēc, lai kaut kas tiktu izdots un kāds lieks dolārs ieripotu zvaigznes krājkasītē. Singls ir kvalitatīvs, zināmā mērā nekaunīgs, un ļoti, ļoti ambiciozs, lieliski parādot, ka Džastinam mērķis ir tikai viens — atgūt tās pozīcijas popmūzikas hierarhijā, kuras citi viņa prombūtnes laikā bija paspējuši ieņemt. Vēl viena iespēja pārliecināties par izpildītāja ambīcijām parādījās mirklī, kad tika izziņotas plates detaļas — īsākā no desmit kompozīcijām ir 4 minūtes un 47 minūtes gara, turklāt pie producēšanas ir ķērusies vesela slavenību plejāde ar Timbaland priekšgalā. Tas viss arī raksturo The 20/20 Experience — šis principā ir stāsts par to, kā pēc ilgstošiem karagājieniem savā karaļvalstī, kuru nu plosa nemieri, jo trūkst stingras rokas, kas visus spētu savākt, atgriežas karalis un izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš ir pārliecināts par sevi, rīkojas, nešauboties par savu lēmumu pareizību, tādējādi arī piesaistot savus ļaudis pat tad, ja visi lēmumi nav gluži pareizi. Viņam vienkārši ir pārāk liela harizma un pārliecība par sevi, lai kāds tai pretotos.

Protams, iepriekšējā rindkopa bija liriska un arī nedaudz pārspīlēta atkāpe, taču doma patiešām ir pareiza. Kaut gan ieraksts nav ģeniāls un vietām arī nav lielisks, visas kļūdas teicami atsver pārliecība, ar kādu tas ir radīts. Popmūzikā ir ļoti svarīgi spēt pavilkt masas aiz sevis, un Timberleiks to dara perfekti. Muzikāli jaunais materiāls ir kas tāds, kas meinstrīmā īsti manīts nav (ja kļūdos — palabojiet manu atmiņu), principā nedaudz redefinējot r’n’b kā žanru. Tas savukārt klausītājam parastajam rada sajūtu, ka viņa priekšā ir kaut kas īpašs, tādējādi iesējot viņā pārliecības sēklu par to, ka ir iznācis Gada albums. Loģiski, ka šādi apgalvojumi ir pārspīlēti, taču apkopojot daudzus un dažādus iepriekš īpašu popularitāti neiemantojušus skanējumus, tādējādi radot eksperimentu izjūtu, kaut gan patiesībā tas ir smalks aprēķins, mūsu priekšā ir gana novatorisks popmūzikas albums, par ko nav jākaunas nedz tā autoram, nedz tiem, kas to klausās. Neliegšos — vietām dziesmas šķiet nedaudz par garu, turklāt abi jau izdotie singli (Suit & Tie un Mirrors) tā arī paliek augstākās virsotnes, tomēr kopējā skaņas plūdumā tās liekas drīzāk kā nenozīmīgas detaļas, nevis ķīļi, kas visu labo sarauj gabalos.

Man patiešām nebūtu nekas iebilstams, ja tā turpmāk skanētu komerciāls pops — tas būtu neticams solis pareizajā virzienā. Pat tad, ja The 20/20 Experience nav labākais šogad (iespējams, pat šomēnes) izdotais albums, to noklausīties vajadzētu jebkuram, jo esmu pārliecināts, ka tuvāko gadu laikā mums būs daudzi jo daudzi, kas kopēs Džastinu. Kaut gan no otras puses — varbūt vari to nemaz neklausīties, jo radio, televīzijā, veikalos un visur citur, kur atskaņo mūziku, no šīm dziesmām neizvairīsies vēl ilgi!

8/10