Kings Of Leon - Come Around Sundown

Reizēm ir vajadzīgs pavisam maz, lai kādu nekam nederīgu lietu padarītu par ko lielisku un vajadzīgu, un otrādi. To uzskatāmi pierāda Kings Of Leon — viens singls un nekas nekad vairs nebūs kā agrāk. Sākuši kā diezgan alternatīva blice, kuras mūziku lielais vairums nespēja novērtēt (galvenokārt Keileba Falovela piesmakušā vokāla un pasmagā skanējuma dēļ), viņi kritiķu un mūzikas ekspertu vērtējumā bija iemantojuši atpazīstamību kā viena no labākajām, oriģinālākajām un kvalitatīvākajām mūsdienu rokgrupām. Katrs no pirmajiem trim albumiem bija arvien labāks, mūziķi auga visās jomās, arī popularitātē, un šķita, ka ceturtajai vajadzētu būt platei, pēc kuras beidzot vīrus novērtēs arī vidējais ierindas klausītājs. Tas izdevās, taču neviens negaidīja, ka tas būs tik krass pavērsiena punkts izpildītāju vēsturē — ierakstījuši daudz maigāku un popsīgāku disku Only By The Night un superhitu Sex On Fire amerikāņi pēkšņi kļuva par vieniem no svarīgākajiem meinstrīma "rokmūziķiem". Par viņiem fanoja visi — gan spiedzošas četrpadsmitgadnieces, kuras lasa tādus izdevumus kā Sīrups (tāds taču vēl pastāv, jeb es kļūdos?), gan arī pusmūža kungi un kundzes, turklāt, kas svarīgi, teju ikviens uzsvēra, ka bija brāļu un brālēna fans jau kopš debijas ripuļa.

To, ka klausītāju loks ir krasi izmainījies ļoti labi varēja novērot gaidot Come Around Sundown — kritiķi un eksperti par to teju nerunāja, tā vietā izpaudās dažādi meinstīma mēdiji. Ja godīgi, tas nepārsteidz un ir loģiski — tie, kas plati gaidīja, vīlušies nebūs, savukārt tie, kuri cerēja, ka Kings Of Leon izmantos savu pēdējo (visdrīzāk) iespēju "laboties" ir kļūdījušies — šis ir īstens Only By The Night mantinieks un stāsta turpinātājs... Skanējums ir kļuvis vēl komerciālāks, principā, tā arī ir vienīgā lielā atšķirība no 2008. gada ieraksta — ir nonāvētas pēdējās palikušās nepieradinātas rokmūzikas iezīmes...

Lai vai kā tas būtu kritizēts, iepriekšējā diskā bija saklausāms vismaz kaut kas interesants un kvalitatīvs, taču šajā nav pat tā mazumiņa. Gandrīz nekas nepaliek atmiņā, gandrīz viss liekas jau daudzkārt dzirdēts un atkārtots. Pat singlu potenciāls ir dzirdams vien diviem gabaliem, no kuriem viens (Radioactive) jau piedzīvojis sava veida izgāšanos, Lielbritānijas topā ierindojoties vien septītajā vietā. Arī par to, kā klāsies otram no, manuprāt, spēcīgākajiem skaņdarbiem — The End — neesmu drošs, jo tas ļoti, ļoti atgādina palēninātu Sex On Fire ar izmainītu tekstu...

Zinu, ka par pašu ierakstu pateicu visai maz, taču šoreiz man patiešām nav ko teikt... Nekādus paliekošos iespaidus nevajadzētu arī gaidīt, jo galu galā tas ir European Hit Radio auditorijas līmeņa ripulis. Ja to vērtējam kā popa disku, viss ir normāli, bet ja kā vienu no ierakstiem, kas sekojis ģeniālajām Aha Shake Heartbeat, tad situācija ir gaužām bēdīga.

5,5/10