Koncerta apskats: Jana Tīrsena koncerts Rīgā
Staigājot pa Rīgas centrālajām ielām, ejot cauri pilsētas tuneļiem, jau sen radās iespaids, ka Jana Tīrsena mūzika vietējiem ir zināma. Nav neviena, kurš nebūtu dzirdējis slavenās filmas Amēlija skaņu celiņa melodijas ielu muzikantu izpildījumā. Vien retais nav iegrimis viņa mūzikā, klausoties to vēl un vēl bez apstājas stundām ilgi. Tāpēc nebija pārsteigums piektdienas vakarā ieraudzīt pārpildītu koncertzāli Palladium, kur viesojās pasaulslavenais komponists.
Tas, cik dažādi cilvēki ir šī franču mākslinieka daiļrades cienītāji, bija pirmais iespaids, kas radās, paveroties apkārt uz sanākušajiem. Daļa no viņiem, iespējams, nebija vēl pat dzimuši, kad tika izdots Tīrsena pirmais albums, bet citi deviņdesmitajos bija jau paguvuši iemīlēt viņa agrīnos ierakstus. Pirms koncerta sākuma pastāvēja bažas par to, cik daudzi no šīs raibās publikas būs dzirdējuši vairāk par Amēlijas muzikālo pavadījumu, kas ir dēvējams par 21. gadsimta klasiku. Vai daudzi maz zina, ka pagājušajā vasarā viņš izdeva plati Infinity un šī iemesla dēļ ir piestājis arī Rīgā?
Koncerts tiek ievadīts ar vienu no jaunā albuma dziesmām — Meteorites, kuras sākumā ir mūziķa ierunāts monologs. Pēc izskanējušās frāzes This is our rom-com, and it ends like this uz skatuves kāpj Jans Tīrsens ar pavadošo grupu. Kad skaņdarbs noslēdzas un dzirdamas skaļas ovācijas, iepriekš paustās bažas par klausītājiem zūd, un ātri vien sāk skanēt jau nākamā dziesma. Turpmāk uz skatuvē notiekošais tik ļoti aizrauj, ka nav pat vēlmes ieskatīties pulkstenī. Mūziķi plūstoši pāriet no vienas dziesmas uz otru, līdz nemanāmi pienāk koncerta beigas.
Jau klausoties albumus bija radies iespaids, ka Tīrsenam ir ļoti svarīgi, kā viņa ieraksti izklausās kopumā un no darba ar kino viņš ir aizguvis spēju veidot dramaturģiju. To viņš piekopj arī koncertos, kur katrs brīdis ir rūpīgi pārdomāts un katram skaņdarbam, kā arī katrai skaņai ir sava vieta un nozīme. Klausītājs savā iztēlē rada pats savu bildi vai stāstu, ko pavada komponista skaistā un izjustā mūzika. Iztēli vēl paspilgtina gaismekļi, kas bija tikpat pārdomāts koncerta elements kā dzirdamās dziesmas. Par sastādīto setlisti nav pamata sūdzēties; izskanēja gandrīz viss pēdējais albums Infinity, pāris skaņdarbi no senākiem ierakstiem un tostarp arī trīs dziesmas no iepriekš jau pieminētās filmas Amēlija, ko noteikti daudzi ar nepacietību gaidīja.
Liels nopelns ļoti kvalitatīvajā izpildījumā bija talantīgajiem pavadošā sastāva dalībniekiem. Viņi nepārtraukti mainījās ar instrumentiem, kurus saskaitīt nebūtu iespējams, un iesaistījās vokālās partijās, radot satriecošas harmonijas. Atsevišķu uzslavu ir pelnījis viens no puišiem, kurš vairākkārt uzņēmās solista pienākumus un darīja to pārsteidzoši labi. Uz vienu dziesmu pievienojas iesildītāja Tiny Feet, kuras sets diemžēl nebija atmiņā paliekošs un tik pārdomāts kā vakara galvenā viesa. Tīrsens vienatnē paliek vien uz piedevām, kad nospēlē The Long Road solo uz klavierēm un Sur le fil uz vijoles.
Tomēr tās vēl nav beigas, jo šī tūres posma ietvaros Jans Tīrsens sadarbībā ar savu izdevniecību Unknown Capability Recordings nolēmis sarūpēt pārsteigumu klausītājiem. Papildus piedevām tiek nospēlēti vēl četri skaņdarbi no Kosmischer Läufer, kas ir kautrock projekts no septiņdesmitajiem gadiem. Kāds vācietis slepeni, baidoties no pastāvošās varas Austrumvācijā, radīja skaņu celiņu olimpisko sportistu treniņiem, kas tika atklāts tikai nesen. Lai gan tas bija diezgan atšķirīgs no Tīrsena programmā dzirdamā, tas bija lielisks papildinājums šim vakaram. Vakars, ko vislabāk būtu dēvēt par piedzīvojumu, ko noteikti būs grūti aizmirst ikvienam šī koncerta apmeklētajam.
Foto: Alise Stefanoviča