Laurel Halo - Quarantine

Experimental, witch house, ethereal, dream pop — tie ir tagu mākoņi, kuri apspīd Laurel Halo muzikālās debesis, tātad pietiekoši hip, pietiekoši eksperimentāli, lai sajūsmā liktu spiegt un tā ir lieliska patiesība, jo ja aizmirstam par visādiem mūsdienīgiem vai ne tik mūsdienīgiem žanru apzīmējumiem paliek tikai mūziika un tā ir fantastiska.

Quarantine 11 muzikālājos gabaliņos Laurel Halo cenšas pabarot tos kuri palika izslāpuši pēc fantastiskā un grūti raksturojomā Julia Holter šī gada albuma Ekstasis, kas ņemot jau vairākas desmitgades (Julia Holter gadijumā pat varbūt simtgades, jo albumam ir tāda nedaudz dīvaina viduslaiku noskaņa) pazīstamus mūzikas noteikumus, reizē to visu sajaucot tā kopā, ka nerodas ne mazākās šaubas, kuras desmitgades albums tas ir.  Abi albumi ir reizē tradicionāli popalbumi, reizē eksperimentāli un prātu aizskalojoši mākslas darbi, kuri rada labdabīgu atkarību. Abas dāmas bieži tiek salīdzinātas ar Lauriju Andersoni.

Ja Ekstasis bija albums ar jau minēto nedaudz senilo un grandiozo noskaņu, tad Quarantine ir daudz intīmāks un modernāks ieraksts — daži asprāši noteikti šo drīmpopa darbu piekabinās post-dubstep birkai. Varētu teikt, ka tas ir precīzs apzīmējums, jo Laurel Halo izklausās kā trakākā no visām Džeimsa Bleika māsām, kas lielajam brālim nozagusi aparatūru, ieslēgusies guļamistabā un pati radījusi savu bedroom pop šedevru, kas ir vienā līmenī ar brāļa darbiem un brīžiem pat tos pārspēj.

Jau minēju, ka šis ir ļoti labdabīgu atkarību raisošs darbs un pat grūti izskaidrot kāpēc — to ir viegli klausīties fonā veicot kādu nesvarīgu darbu, ja esi prātu izkūkojis citplanētietis. Ja tomēr neesi, tad albums noderēs, lai spētu iztēlē uzburt jaunatklātas planētas plašajā visumā. Visums ir bezgalīgs un Laurel Halo albums atstāj tieši šādu noskaņu, ka to var klausīties bezgalīgi.

8/10