Linkin Park - A Thousand Suns

Linkin Park izlaiž albumus diezgan reti, tomēr 2010. gads kļuva par vienu no tiem, kad tas notika.

Sevi atzīstu par Linkin Park mūzikas cienītāju, apmeklēju arī viņu koncertu 2008. gada vasarā "Arēnā", tāpēc šo ierakstu gaidīju ar diezgan lielu nepacietību. Vokālista Čestera Beningtona pagājušajā gadā izlaistais albums Out of Ashes zem viņa blakusprojekta Dead By Sunrise ļāva cerēt arī uz labu iznākumu Linkin Park sakarā, tomēr mūzikas tendences lika arī pārāk nesacerēties, un biju gandrīz pilnībā pārliecināts, ka jaunajā albumā dominēs sintezatori, nevis ģitāras.

Nekļūdījos. Jau Transformeru otrās filmas skaņu celiņā iekļautais New Divide ļāva noprast par lielāku industriālās mūzikas ietekmi uz Linkin Park skanējumu. Tā te netrūkst, gluži tāpat kā elektronikas. Iepriekš minētajā gabalā bija diezgan smaga bungu spēle, kamēr A Thousand Suns tā ir salīdzinoši visai viegla un vienkārša, lai neteiktu — minimāla. Arī hip-hopa bītu ir vairāk nekā parasti, turklāt iepriekš tie ļoti veiksmīgi kontrastēja ar bungām un ģitārām, kuru skanējumam arī ir krietni piegriezts skābeklis.

Tomēr — vai es teikšu, ka šis albums ir pilnīgi neklausāms? Nē. Lai arī tas nav tas pats Linkin Park, kas agrāk (transformācijas nedaudz sākās jau iepriekšējā ierakstā Minutes to Midnight), arī šī mūzika tik un tā ir klausāma. Es pat nevaru teikt, ka esmu ļoti vīlies. Varbūt pavisam nedaudz, bet ar katru nākamo klausīšanās reizi es saprotu, ka šis tik un tā ir ļoti labs ieraksts. Tas acīmredzot pierāda, ka grupas mūziķi ir gana lieli meistari, lai pat no šāda skanējumu spiestos ārā kaut kas tāds, kas joprojām liek ierindot viņus pie šobrīd pasaulē labākajām rokgrupām. Šo statusu viņi nav zaudējuši, vismaz manās acīs nē.

Izceļot konkrētas dziesmas — pirmais singls The Catalyst, Burning in the Skies, Waiting for the End, arī Iridescent. Nedaudz kaitina salīdzinoši lielā skaitā esošie nelielie elektroniskie iestarpinājumi, kas dziesmu skaitā albumā pieaudzē līdz 15, bet no viņiem lielas jēgas nav. Taču kopumā — jau tuvojoties šī raksta beigām, prātā pat sāk nākt frāze "Kas par albumu!" Tas ir nedaudz pārspīlēti, tomēr tik un tā — manas simpātijas A Thousand Suns pēc vairākām klausīšanās reizēm ir iekarojis. Un tas taču ir galvenais.

Dodu albumam 8,5 zvaigznes no 10