LoneLady - Nerve Up

Ši visiem nevienam nezināmā Mančesteras strādnieku meitene (atsauce uz Galaheru brozeriem), kas izskatās pēc Deivida Bovija un tās tantes, kura pērn sacerēja dziesmu Buletproof (laikam viņu sauca La Roux, bet kas to atceras) krustojuma nav nekāda parastā parazitējošā elektro popa dziedošā meitene, viņa par savām ietekmēm min drūmos muzikantus no tādām grupām kā Gang Of Four, Public Image Limited, Joy Division. Vai viņa nav aizkavējusies par pāris gadiem, jo šāda postpostpanka kustība bija sērdzīga pāris gadus atpakaļ? Nē, jo LoneLady nav nekāda Editors agrīnā klaviermeistare. Patiesībā viņai ar šīm post punk revival, wannabe Joy Division grupām nav nekāda sakara, viņa spēlē pati savu unikālo popmūziku ar minimālistiskām izteiksmes formām astoņdesmito gadu mērcē.

Galvenais, kas šo albumu padara tik labu ir tā īsums (tikai 9 standargaruma dziesmas) un teicamā producēšana. Bassģitāras vietas skan izcili un par tām spētu priecāties pat rūdītākie Dj Tiesto fani. Bet ritma grupa post pankā vienmēr ir stāvējusi pāri visādiem 666 grāvējiem, lai gan šoreiz manuprāt lieliski nostrādā pareizā ierakstu izdevniecības izvēle. Warp Records ir eksperimentālā tehno tēvi. Skaidrs, ka nedaudz nervozā dziedāšana un bungmašīnas sasaucas ar Suicide, kuru pati lounleidija sauc par vienu no savām lielākajām ietekmēm. Neskaitāmās atsauces uz Mančesteras ākstiem es neskaitīšu, bet teikšu, ka par vismaz vienu dziesmu astoņdesmito gadu sākumā fanotu visi jaunvilnieši un tā ir Immaterial, lai gan arī pārējām dziesmām nav ne vainas.

Šis ir ļoti moderns ieraksts ar vairākām atsaucēm uz nemoderno, tādēļ tas noteikti nekļūs par vispārīgi atzītu debijnieku. Bet tas būtu to pelnījis.

Albumam lieku 8 zvaigznes no 10.