Manic Street Preachers - Postcards From A Young Man

Gluži kā spēriens no skaidrām debesīm man bija ziņa, ka šī gada septembra otrajā pusē Manic Street Preachers izdos jau desmito studijas albumu. Šoks nebija par to, ka šis disks nāk klajā mazāk kā pusotru gadu pēc Journal For Plague Lovers (starp citu, interesanti, ka neviena no tā kompozīcijām netika piedāvāta kā singls, tāpēc nav jābrīnās, ka diezgan daudzi mūzikas klausītāji, kas pastiprināti par to neinteresējās palaida šo kvalitatīvo ripuli garām), bet gan par to, ka viņi spēlē jau tik sen. Nemanāmi paskrējuši šie gadi.

Klausoties Postcards From A Young Man visu laiku ir sajūta, ka viņu skanējums ir iestrēdzis kaut kur deviņdesmito beigās, un joprojām ar tām pašām notīm un akordiem rada jaunas un jaunas dziesmas. Vienmēr esmu bijis pārsteigts par to — kā gan mūziķi, kas ikreiz rada vienu un to pašu spēj būt tik interesanti un aizraujoši, kā viņi var patikt klausītājiem un kritiķiem? Liekas, ka pareizo atbildi uz šo jautājumu nespēs atrast neviens, arī paši izpildītāji ne, bet pieļauju, ka liela nozīme ir tam vēstījumam, kas ir iekļauts tekstos - tie ir dumpinieciski, tie ir pietiekami politiski, taču tas viss ir paveikts un pasniegts inteliģenti, lai to uztvertu un saprastu precīzi, bez divdomībām.

Jau septīto reizi kolektīvs sadarbojies ar producentu Deivu Eringu, kas ir viens no galvenajiem personāžiem blices skanējuma ietekmēšanā un veidošanā. No šajā desmitgadē iznākušajiem pieciem mūziķu diskiem, viņš nav darbojies vien pie 2004. gada Lifeblood (daļēji arī pie pērnā gada veikuma, kur apstrādāja vien četras no divpadsmit kompozīcijām), un to nepamanīt nav iespējams — ja Lifeblood bija netipisks un negaidīts albums, tad citos eksperimentēts netiek, tā vietā pieturoties pie jau iepriekš aprakstītās veiksmes formulas. Jāpiebilst, ka pēc manām domām, tieši Postcards From A Young Man ir producēts vislabāk, jo skanējums ir kvalitatīvs un tīrs, tajā pat laikā nezaudējot dzīvuma efektu, kas šoreiz izpaužas vēl spilgtāk kā pirms tam.

Līdzīgi kā teju visos albumos, kas izdoti līdz šim, arī svaigākajā trio ir izdevies radīt vismaz divas trīs gabalus, kam ir potenciāls iekarot topu virsotnes. Kā pirmais, pilnīgi noteikti, jāmin šobrīd aktuālais pirmais singls (It's Not War) Just The End Of, kas stabili ieņems vietu starp apvienības pēdējo desmit gadu kvalitatīvākajiem skaņdarbiem. Interesanti skan arī Auto Intoxication un, jo īpaši, A Billion Balconies Facing The Sun, kas izceļas ar patīkamu un kontrolēti mežonīgu (zinu, ka šis ir ļoti savāds apzīmētājs) skanējumu.

Nobeigumā jāsaka tas, ko varētu teikt par lielāko daļu šīs grupas albumiem — ja gaidījāt ko jaunu un nebijušu, Postcards From A Young Man nav radīts Jums. Ja cerējāt uz Journal For Plague Lovers turpinājumu, arī tad nāksies vilties. Taču gadījumā, ja vēlaties labu alternatīvā roka albumu Manic Street Preachers labākajās tradīcijās, šis ripulis ir īstais.

7.5/10