Marillion - Sounds That Can't Be Made

Pieļauju domu, ka lielākajai daļai progrokeru šis ir gaidītākais septembra albums. Un kā nu ne, Marillion progresīvās mūzikas mīļotājiem ir tuva grupa. Ja neesi dzirdējis Misplaced Childhood, tad no progroka nekā nejēdz. Es gan ar Marillion mūziku nekad neesmu īpaši aizrāvies. Jā, Misplaced Childhood ir tiešām lielisks, bet es sevi nedēvētu par šīs kompānijas fanu. Tomēr, lai kaut cik orientētos šajā stilā, noklausījos Sounds That Can’t Be Made.

Pirmā kompozīcija Gaza ir superīga. Tiešām, šedevrs. 17 minūšu gara, bet ļoti interesanta un smaga, mazliet līdzinoties progresīvajam metālam. Atradu arī sava veida līdzību ar Jethro Tull Roots To Branches skanējumu — indiešu mūzikas intonācijas un pat Stīva Hogarta balss līdzinās Iana Andersona. Gaza ir smagākā šī ieraksta kompozīcija. Diemžēl.

Tālāk Marillion nomierinās un ir sagatavojuši diezgan melodiskas, mierīgas ar melanholisku piegaršu, dziesmas. Bet tādu līmeni kā ievadkompozīcijā tā arī nesasniedz. Jā, tituldziesma, Power un Lucky Man ir jaukas un klausāmas dziesmiņas, bet nekāds uh un ah gan nav. 14 minūšu garajai Montreal arī nav ne vainas, varēja gan būt īsāka. Praktiski vienīgās liekās dziesmeles ir Pour My Love un Invisible Ink — nav nedz īpaši melodiskas, nedz interesantas.

Noteikti liels albuma pluss ir dzidrais, klasiskais skanējums, kas ietērpts modernā kažociņā. Mūzika nav novecojusi, bet ir aktuāla un Marillion spēj radīt, ko jaunu un kvalitatīvu. Protams, es piederu pelēkajai masai, kuri no mūzikas neko nejēdz un kuri uzskata labāko Marillion laiku ar Fish darbību, tomēr atzīstu, ka šis spēj ko pavēstīt, spēj uzrunāt un aizkustināt pietiekami, lai tas būtu ievērības cienīgs. Jā, kādu neuzrunās, bet tas, kurš iekļūs Sounds That Can’t Be Made tīklos, pavadīs diezgan garu, bet brīnišķīgu ceļojumu skaņu pasaulē.

Atzīme — 7,5/10