Metronomy - Love Letters

Noteikta viedokļa par Metronomy līdz albuma The English Riviera izdošanai nebija. Viņi bija spējīgi sarakstīt gan visai interesantus un kvalitatīvus skaņdarbus, gan arī pretēji tam — ne tik labus. Savukārt The English Riviera bija izdevies, jo tas bija pārdomāts un, šķiet, katram grupas dalībniekam bija iespēja sevi izpaust brīvi un pilnībā. Tas rezultējās ar nomināciju Mercury balvai, kā arī labām atsauksmēm no kritiķiem. Pēdējie trīs gadi tika aizvadīti visai mierīgi — sastāvā kārtējās parmaiņas nenotika, ar aktīvu tūrēšanu viņi neaizrāvās un neko jaunu nepublicēja, ja neskaita dalību LateNightTales.

Kādā intervijā pēc trešās plates izdošanas grupas solists Džozefs Maunts teica, ka viņš dzied par to, ko viņš vislabāk izprot — tūrēšanu un ar to saistīto vientulību un tās ietekmi uz attiecībām. Ja tobrīd tas tik ļoti neizpaudās un netraucēja, tad Love Letters gadījumā nākas šos vārdus atcerēties. Visa albuma garumā jūtama viņa sāpe par, kā jau var nojaust no plates nosaukuma, mīlestību. Ja sākumā tas vēl liekas pieņemami, tad ieraksta otrajā pusē tas rada sava veida nogurumu. Tādu varētu smelties, piemēram, sociālajos tīklos no padsmitgadīgu tīņu ierakstiem par salauztām sirdīm. Brīžiem pat sāk šķist, ka viņiem vienkārši nav ko teikt, dziesmas Love Letters iesākums ir pārāk garš, un četras minūtes garais Boy Racers, lai gan sākumā interesants, liekas nevajadzīgs.

Patīkamu iespaidu uz albumu atstāja abi iepriekš izdotie singli — I’m Aquarius un Love Letters (īsā versija). Lai klausītājs aprastu ar jauno skanējumu, veiksmīgi tika izvēlēts I’m Aquarius, kas muzikāli varētu piederēt arī The English Riviera, bet noskaņojums tomēr piemērots tieši jaunai platei. Savukārt Love Letters iepriekš pieminētais jaunais skanējums izpaužas ļoti kvalitatīvi un rodas iespaids, ka to tiešām rada grupa, nevis viens indivīds. Pie reizes jāuzteic, ka ļauts izpausties bundzinieces Annas Prioras vokālam. Tāpat prieks, ka atkal pamanāmāki ir pūšamie instrumenti, kuri izskan vairākkārt, bet kopumā varēja atstāt labāku iespaidu.

Izvēloties studiju un dodot priekšroku analogam ierakstam, tika izdarīta laba izvēle — skaņai piešķirts astoņdesmito raksturs. Būtu prieks, ja uzmanību izpelnītos arī Reservior, kas noteikti varētu labi iederēties kādās ballītēs. Divējādas izjūtas ir par noslēdzošo Never Wanted. Jāatzīst, ka piedziedājums „Does it get better” manā galvā skanēja ilgi. Neskatoties uz to, gribās pieļaut, ka tieši ar to piedziedājuma vieglumu varēja vairāk piepildīt arī pārējo skaņdarbu. Patīkami atkal dzirdēt atmosfēras skaņas — ierakstus no ielām un tamlīdzīgas lietas, ko viņiem jau iepriekš ir izdevies veiksmīgi pielietot.

Vēlme mainīties ir apsveicama, bet pēc sasniegumiem ar iepriekšējo albumu no pārmaiņām tika gaidīts vairāk. Metronomy nav radījuši sliktāko plati savas pastāvēšanas laikā, bet vienu soli atpakaļ gan ir atkāpušies. Tas nenozīmē, ka viss ir zaudēts, viņi ir vēl spējīgi atgriezties pie panākumiem, bet tad ir jāatļaujas būt brīvākiem un izpaust sevi pilnībā. Kad tiks atrasts atbilstošais emocionālais stāvoklis, noskaņojums vai atmosfēra, Love Letters tam visam būs lielisks papildinājums jeb skaņu celiņš.

6,5/10