Mikal Cronin - Mikal Cronin
Turpinu apskatīt albumus, kuri nedaudz paskrējuši garām gada jauno albumu klausīšanās steigā, šoreiz par Mikal Cronin, kurš noteikti nespēlē sintētisku zviedru twee kā varētu šķist pēc viņa skandināviskā vārda un arī albuma vāciņa (kas tiesa pielienētu arī kādam chillwave māksliniekiem).
Mikal Cronin ir tā saucamais "Nuggets bērnu bērns", kaut kā līdzīgi man gribētos arī gribētos dēvēt sevi. Tie kuri nezina, tad Nuggets ir dažādu sešdesmito gadu garāžroka slēpto dārgumu slavenākā kompilācija, un par "Nuggtets bērnu bērniem" var dēvēt tos jaunēkļus, kas fano par šīm dārgumu lādēm 21. gadsimtā. Tāpat noteikti jāpiemin, ka Mikal Cronin tusē Sanfrancisko — hipiju galvaspilsētā, kas kā zināms ir arī mūsdienu garāžistu galvaspilsēta un ir tuvs mūsdienu panka (ne tipiskajā nozīmē) Ty Segall draugs. Tiesa, ja Ty Segall ir tāds tipisks 60to garāž-pank-slacker, tad Mikal Cronin savā mūzikā cenšās izbrist laukā no varavīkšņu laikmeta, iebrienot flaneļa krekla laikmetā (90tie tu muļķi). Kaut kādas asociācijas rodas ar Wavves, kas vairāk tomēr tēmē uz deviņdesmitajiem.
Jau teicu, ka Mikal cenšas izlīst laukā no komforta zonas un nestagnēt sešdesmitajos, tāpat viņš mēģina ar visu spēku pierādīt, ka viņš spēj ložņāt pa dažādu žanru līkločiem un radīt aizraujošu mūziku, kas ir totāli šokējoša. Tas lieliski parādās pirmajās trīs dziesmās — Is It Alright sākas ar The Beach Boys cienīgu ūjināšanu, līdz iestājās 21. gadsimta īstākajam no īstajiem rokeriem Džejam Rītardam (Jay Reatard) piedienošas ģitāras un jauka melodija, bet visas dziesmas esence ir tās beigas, kad ārdoša pavadījumā fonā ieskanas hipnotizējošs flautas solo. Starp citu nākamajā dziesmā Apathy ir 2011. gada krutākā instrumenta saksafona solo, bet pašas dziesmas melodija atgādina par saulanajiem deviņdesmitajiem. Green & Blue ir "true shoegaze" (trūgeizs lol). Un šīs dziesmas jāatzīst ir albuma esence, lai gan pārējais materiāls arī ir ļoti aizraujošs, ļoti krāsains un tāds, kuru vienkārši ir tīri izklaidējoši klausīties, jo paša vārdā nosauktais albums ir inficējošs indie pops (vārda plašākajā, nevis šaurākajā nozīmē)
Runājot par albumu kopumā jāpiesauc vienalga kāda ļoti kruta un ļoti izklaidējoša piedzīvojumu filma, pēc kuras noskatīšanās tu jūties tik ļoti uzlādēts ar pozītroniskās enerģijas lādiņiem, ka vari skatīties vai šajā konkrētajā gadījumā klausīties kaut ko daudz gudrāku un smalkāku. Īsts Pop.
8/10
