Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Pop. 1280 - The Horror

Rūdolfs Sietiņš, 2012. g. 9. februārī

Pēc daudzu domām 2012. gadam jābūt visu laiku drūmākajam gadam (apokalipse tuvojās galu galā). Tādēļ tikai aptaurēti muļķi klausās saldu un maigu sintīpopu maigās geju balstiņās, īstie post modernisti gremdējās cilvēces primitīvajās saknēs — klausoties agresīvu, skaļu mūziku, kurā galvenais instruments ir dzīvās bungas, ģitāras un bass. Rokmūzika atdzimst, tikai ne tajā maigākajā saldākajā un plašām masām zināmajā līmenī, jo Van Halen nav nekādi primāti.

Pop 1280 ar baltu padebešu gulbi ir atnākuši 2012. gadā, lai sašķaidītu tavu galvu pret sienu. Ņēmuši ietekmi no astoņdesmito gotiskajiem agresīviķiem The Birthday Party, arī Swans un pieliekot mazu biškucīti modernisma iezīmes — The Horror ir albums, kas ir izcili trāpījis pareizajā vietā, pareizajā laikā un ja vēl paveiksies, par to runās daudz un dikti. Albumu izdod mūsdienu kulta alt izdevēji Sacred Bones Records, par to jau liecina albuma vāciņa dizains uz kura kreisajā malā ir attēlots nihilistisks trijstūris (Sacred Bones emblēma), šāds apzīmējums liek atcerēties laikus, kad agrā bērnībā, vēlās nakts stundās tika skatītas perversas filmas un kaut kādā ziņā liek saausīties, meklējot visādas nešķītas lietas arī šajā albumā.

Nobijies? Ja jā, tad vari viegli uzelpot. Bet ja nē, tad iespējams tevi sagaida neliela vilšanās — The Horror līdz īstām šausmām un perfekta albuma pietrūkst nedaudz, jo dziesmu uzbūve tomēr ir balstīta uz popmūzikas pamatu pamatiem un pat albumā ir dažas lipīgas melodijas kā Burn The Worm vai Hang 'em High. Man nedaudz tomēr pietrūka agresijas albuma dziesmās. Tāpat man liekas, ka gandrīz visi skaņdarbi ir vienlīdz viduvēji labā līmenī. Šī iemesla dēļ rodas diez gan labs un sabalansēts iespaids par šo albumu kā vienotu veselumu, jā, varbūt tas vidusdaļā pazaudē savu enerģiju, bet prieks, ka kāds nedaudz feikajās, nedaudz spīguļojošajās mūsdienās un scēnā spēj būt patiess, agresīvs un parādīt skaudru protestu, tādēļ vērtējums būs par puszvaigzni augstaks nekā tam vajadzētu būt. Albums nav tik labs kā pērnie Iceage un The Men albumi, tas ir jāsaka uzreiz, bet kādēļ to nenoklausīties, ja tev ir apnicis glamūrs un gribas kaut ko skarbāku, jo ziemā pavisam vienkārši ir auksti un agresija silda vairāk, nekā spīguļota kleita.

8/10

Tavs komentārs