Rumer - Sessions Of My Soul
Par Sessions Of My Soul vēlējos uzrakstīt jau aptuveni mēnesi, taču, diemžēl, visu laiku kaut kas mani atturēja no šī nodoma. Iemesli bija dažādi, un jau šķita, ka ripulis tā arī paliks nerecenzēts eRokā, līdz šodien uzsniga pirmais kārtīgais sniegs. Viss apkārt jauks, skaists un balts. Tā kā man ļoti, ļoti patīk ziema un sniegs, iedvesmu meklēt nenācās, un nolēmu — Rumeras debijas plate ir īstais skaņu celiņš šodienas noskaņai.
Noteikti lielākā daļa no Jums līdz šim par šo mākslinieci ir dzirdējuši ļoti maz vai nemaz, tāpēc nedaudz ieskatīsimies viņas biogrāfijā. Piedzimusi 1979. gadā Pakistānā, anglietes un pakistānieša meita, viņa vienpadsmit gadu vecumā pārcēlās uz mātes dzimeteni. Kad meitene pieauga, viņa veica dažādus mazkvalificētus darbus, tostarp bijusi trauku mazgātāja un pārdevēja. Pērnās desmitgades sākumā sieviete dziedāja blicē La Honda, taču tā ievērojumus panākumus nesasniedza. Karjera apmeta kūleni, kad viņa iepazinās ar teātra komponistu Stīvu Braunu — ievērojs talantu, viņš palīdzēja radīt kompozīciju aranžējumu. Šobrīd pati mūziķe saka, ka disks esot viņas un Brauna kopdarbs.
Muzikāli Sessions Of My Soul ir tieši tas, kā šī gada piesātinātajā ierakstu piedāvājumā pietrūka — skaista, mierīga popmūzika ar pamatīgām atsaucēm uz solmūziku un džezu. Kaut kas līdzīgs Noras Džonsas daiļradei. Man vienmēr ir patikusi tāda mūzika, un šis albums nav citāds — šķietami vienkāršas, muzikāli askētiskas un aizkustinošas dziesmas papildinātas ar interesantu tekstu, kas, pēc pašas izpildītājas vārdiem, esot autobiogrāfisks. Par muzikālo materiālu viņa saka, ka tas esot tapis no viņas noskaņām katrā no gadalaikiem — tas arī esot iemesls ripuļa nosaukumam. Jāatzīst, ka nevar nepiekrist — materiāls piestāv kā fons gan apcerīgiem vakariem ārā, gan lietainam laikam vai sniegam, kad paveroties pa logu var redzēt kā lāses vai pārslas skaisti atsitas pret stiklu. Tāpat ir skaņdarbi, kas ir kā radīti dabas atmošanās brīžiem pavasarī vai siltu vasaras nakšu baudīšanai. Pats labākais, ka kopējais skanējums ir vienots un monolīts, tāpēc disks spēj uzburt tieši tādu ainu, kādu klausītājam attiecīgajā mirklī gribas dzirdēt. Bieži tik daudzveidīgas sajūtas no viena albuma notvert negadās.
Noteikti jāpiemin, ka neskatoties uz augstvērtīgo konceptuālismu, Rumera kopā ar Braunu ir panākuši, ka praktiski jebkluru gabalu var izdot kā singlu. Vai tas būtu jau zināmu popularitāti iemantojušais Slow (trešā vieta Apvienotās Karalistes singlu topā šovasar), vai šobrīd aktuālais Aretha (žēl, ka nav izdevies atkārtot debijas kompozīcijas sasniegumus), vai apcerīgie Thankful un On My Way Home, vai arī, piemēram, popsīgais Goodbye Girl. Protams, izcilus panākumus sasniegt būs teju neiespējami stila dēļ, taču kvalitatīvi singli tie pavisam noteikti varētu būt.
Ja kāds no Jums, kam tuva apcerīga un nopietna popmūzika vēl nav dzirdējis Sessions Of My Soul, ir pēdējais laiks to noklausīties. Pavisam noteikti tas ir labākais žanra ieraksts šogad, kā arī viens no labākajiem pēdējos gados. Pavisam iespējams — labākais kopš Džonsas Come Away With Me.
9/10
