(Sandy) Alex G - Rocket

Eliota Smita reikarnācijai Alex G (aizmirstot par mulsinošo un vēl nepierasto ievadvārdu (Sandy)) ir visas iespējas kļūt par īstu kulta mūziķi, kas ietekmētu neskaitāmas, daudz slavenākas muzikālās apvienības un izpildītājus. Bet iespējams jau tas nemanot ir noticis? Vismaz alternatīvā rnb lielākais talants Frank Ocean pratis novērtēt, ja ne izpildītāja dziesmu rakstītāja talantu, tad vismaz ģitārista gan, uzaicinot iespēlēt grūvīgi sulīgus ģitārrifus pērnā gada abos albumos.

Parasti no līdzīgu „lo-fi” izpildītāju relīzēm gaidu nenopulētu raupjumu, trakas idejas un šķietamu haosu. Bet tā kā Alex G jau ir nedaudz izaudzis no šī posma, vismaz tā šķita pēc iepriekšējā albuma Beach Music, likās, ka uz to ir velti cerēt. Izrādās tā nav taisnība un šis albums drīzāk šķiet kā traku, bet tomēr lielisku, b-pušu kompilācija. Šeit ir gan bezgalīgi klišejisks, bet tomēr naivi šarmants kantrī (Bobby), neveikls džezroks (County), kaut kas līdzīgs Death Grips (Brick), kā arī eksperimenti ar autotune (Sportstar). Un kas tik vēl ne.

Neskatoties uz sajūtu, ka šī drīzāk ir kompilācija, nevis vienots albums. Tas labi turas kopā un brīžiem šķiet Alex G ir noķēris to sajūtu kas vienkārši labu albumu padara par izcilu. Tāpat albuma preses relīzē iestrādātā tēma, kur albumā apdziedātāto varoņu dzīves, tiek salīdzinātas ar raķetēm, kuras pēc dažādiem dzīves priekiem un pārdzīvojiem izdeg. Šim daudzstilainajam albumam piešķir vienotu saturisko vēstījumu.

Kā jau noklausoties katru albumu, kuru gribētos dēvēt par labu, jāuzdod jautājums cik dzīvotspējīgs tas būs? Vismaz šīgada mūzikas kontekstā... Grūti pateikt, jo Alex G vienmēr šķitis garo distanču skrējējs, nevis sprinteris. Viņa mūzikas radītajai noskaņai un šarmam ir jāpielāgojas. Īpaši ja albums ir pilns tik daudz fragmentāri izstrādātu, traku ideju, kas daudzus varētu atbaidīt. Bet ja klausoties negribas jokot par (Kenny) Alex G, tad liekas viss ir pareizi.

7.5/10