Sestā Jūdze - Iebrien Manā Saulrietā
Līdz šim mēs modernie rokeri (jeb īsāk sakot erokeri) esam apskatījuši ļoti ierobežotu skaitu mūzikas žanru klāstu. Skaidri zināms, ka klasiskais kantrī šajā apskatīto žanru sarakstā nav atrodams. Klasiskais kantrī ir tas kurš ir bez visādiem piemaisījumiem, vienkāršāk sakot, nav alternatīvais kantrī.
Es nezinu vai Sestā Jūdze ir tīrs klasiskais kantrī, jo sena paruna vēsta, ka Latvijā šis žanrs nepastāv, ir tikai šlāgeris. Bet vismaz klausoties šo, jau patiesībā pērn izdoto, albumu (tas arī ieguvis gada balvu par labāko kantrī albumu) nerodas aizdomas, ka kaut kas ir neīsts. Acīmredzot Smiltenes apkaimes vīri savai lietai ir piegājuši ar īpašu rūpīgumu, autentiskumu un tas atmaksājās. Iebrien Manā Saulrietā spēj uzburt īsti amerikānisku prēriju, kuru apsēduši vientulīgi kovboji un vājprātīgi koijoti. Tiesa tam visam ir tāds nedaudz latvisks piesitiens, kas šim amerikanizētajam žanram, piešķir savus, savdabīgus vaibstus. Varam uzskatīt, ka Sestā Jūdze nav tikai atklāti kopētāji, bet sava ceļa gājēji.
Visvairāk mani šī albuma sakarā pārsteidz tā izteiktais muzikālais siltums. Iebrien Manā Saulrietā ir dzīvs un elpojošs ieraksts, kas atsauc atmiņās lieliskos septiņdesmito klasiskā roka ierakstus. Tāpat interesants ir plates vidusdaļā atrodamais instrumentālais blūzgrāsa skaņdarbs Drive West, kas spēs pieskandināt jeb kuru Latvijas lauku kantrī diskotēku ar savu atraktivitāti. Bet šī ir vienīgā dziesma albumā, kuras nosaukums ir angliski — pārējais albuma materiāls ir ļoti latvisks, kas pārsteidz ar tādiem dziesmu nosaukumiem kā Es būšu pie tevis, Tavs rīta vējš, Tālāk par mani, Vienīgā diena, vienīgā nakts un, protams, albuma titulskaņdarbs Iebrien manā saulrietā. Kas ir viena no labākajām dziesmām ko esmu pēdējā laikā dzirdējis, ne tikai latviešu valodā. Iebrien Manā Saulrietā (dziesma nevis albums) pārsteidz ar smeldzīgu sentimentu, kas rada īpaši nostaļģisku sajūtu un albumu noslēdz uz lieliskas, labskanīgas nots.
Kopumā noklausoties šo albumu nerodas jautājumi, kāpēc Bauskas Kantrīfestivālā Sestā Jūdze uzvar gandrīz katru gadu, jo šajā žanrā Latvijā līdzīgu nav. Sakot tēlaini, šis ir tik lielisks albums, ka liek man iebrist savā saulrietā. Un turklāt vēl tā pamatīgi. Lai ko tas nozīmētu...