Ši apvienība, kas slēpjas aiz segvārda Spokes nav no tām vienībām, kas cenšas izveidot paši savu muzikālo vagonu vai arī mēģina akli sekot aktuālajām uggaze/witch house tendencēm, bet gan turpina lēni kustēties uz priekšu vagonā, kas visiem jau ir pazīstams kādu laiciņu. Tātad Spokes ir grupa, kas spēlē tā saucamo pseido post-roku — diez gan ierastu alternatīvo roku ar nopietnu noskaņu un pāris gudrākām ģitāras iespēlēm, kuru daudzi gudrinieki liek post-rock maisā. Šajā gadījumā grupas mūziku Last.fm raksturo kā folkroku ar ietekmēm struktūru jomā no jau skaļi apspriestā post roka un klasiskās mūzikas.

Šis daudzgalvainais Lielbritānijas pilsētas Mančesteras pūķis neskatoties, ka sākotnēji šķietami pūš diez gan pablāvu liesmu, kas šķietami nozagta no Radiohead, Broken Social Scene un dažbrīd pat Arcade Fire vai Smashing Pumpkins savā ziņā pārliecina, jo neskatoties uz ietekmēm grupa piedāvā arī augstu jaunrades procentu un palielu intelektuālā koeficenta līmeni, kas šādām grupām ar līdzīgām ietekmēm, kas spēlē šādu viltoto post roku reizēm pietrūkst.

Everyone I Ever Met neskatoties uz vairākiem enerģiskiem momentiem ir mierīgs, relaksējošs, 52 minūšu garš meditācijas kurss un tieši šī noskaņa ir viens no plates lielākajiem plusiem, kas šai platei neskatoties uz faktu, ka tā tiek ignorēta gan no klausītāju, gan kritiķu puses (vismaz pagaidām) netrūkst. Bet par tiem šoreiz nerunāšu vairāk pievērsīšos mīnusiem.

Pirmais mīnuss ir tāds, ka kaut kādā ziņā tā prasa ieklausīties nedaudz uzmanīgāk nekā kāds Spokes tautiešu ģitārpoptautiešu albums. Tāpat būtu vēlams to klausīties brīdī, kad nav nekur jāsteidzas, respektīvi govs ir izslaukta un mierīgi var baudīt tās pienu.

Tāpat man personīgi gribētos, lai plate skanētu nedaudz savādāk — proti vokāliem būtu vairāk jāsaplūst ar radīto skaņu jūkli, radot krietni vien sapņaināku noskaņu.Tieši sterilā un pareizā producēšana neļauj Everyone I Ever Met kļūt par īstu meistardarbu, bet varbūt tas pat ir labi, jo grupas mūzika nemēģina būt narkomāniski hipnotiska, bet radīt īstu mainstream roka melanholiju ar patiešām augstu intelekta koeficentu.

Tāpat manuprāt plati norok daži miegaināki folkmomenti, piemēram, pēc plates atraktīvākā un manuprāt labākā grāvēja Torn Up In Praise seko neizteiksmīga 2 minūšu folk kompozīcija Canon Great, bet tā drīzāk nav objektīva piekasīšanās, jo nešaubos, ka dažiem šīs dziesmas liksies kā plates virsotnes.

Bet visvairāk mani kaitina pārlieku lielā grupas aizraušanās ar stīgu instrumentāziju. Orķestrālais skanējums, kas albumā neapstājas gandrīz neapstājas, nevis papildina ģitāras, kas ir grupas galvenais trumpis, bet gan pamatīgi tās nomāc.

Bet paldies dievam šie mīnusi ir pārlieku niecīgi, lai albumu varētu uzskatīt par vāju vai labākajā gadījumā par viduvēju. Tas ir ļoti labs un varbūt ģeniāls dziesmu kopums, kuru ģitārmūzikas fani (ne AC/DC) šogad klausīsies daudz daudz reizes.

7/10