Storm Corrosion - Storm Corrosion
Raksts ir mazliet nokavējies, jo šis ieraksts apgrozībā ir jau kādu labu laiciņu, tomēr esmu nolēmis padalīties savās pārdomās ar citiem par šo visai dīvaino albumu.
Sākšu ar to, kas vispār ir Storm Corrosion? Tas ir duets, kas progresīvās mūzikas mīļotājiem ir labi zināms — zviedru progresīvā nāves metāla grupas Opeth līderis Mikaels Akerfelds un britu grupas Porcupine Tree galva Stīvens Vilsons. Katrs no viņiem jau ir pierādījis sevi kā lielisku mūziķi. Tomēr, vai viņi kopā spēj radīt mūziku, kas būtu tādā pašā vai pat augstākā līmenī par viņu iepriekšējiem darbiem?
Tie, kas gaidīja, ka šis būs metāla ieraksts ar ģitāru rifošanām un mežonīgām bungām, tikpat mežonīgu Mikaela rēcošo vokālu, tad noteikti viņi tika apbēdināti. Šeit no metāla ir tikpat tālu cik no Rihannas līdz ģenialitātei. Mūzika pārsvarā ir mierīga, ar folkmūzikas, ambienta (Tangerine Dream) un spocīguma pieskārienu. Pirmajās klausīšanās reizēs mūzika likās diezgan garlaicīga un pārāk vienveidīga, tomēr, laikam ritot, pamana ļoti daudz patīkamas nianses, kas liek tirpiņām skriet pa muguru.
Ieraksta pats spēks ir tieši pirmajā pusē. Tas sākas ar dziesmu Drag Ropes, ar kuru jau varēja iepazīties pirms albuma iznākšanas — drūma un spocīga ar lielisku kāpinājumu, kurā tiek izmantota daudzbalsība. Lai gan tā ir mierīgos tempos, par mierīgu to ir grūti nosaukt. Pēc tās seko tituldziesma, kura gan ir mierīga, ar folkmūzikas elementiem (akustiska ģitāra), tomēr arī ar zināmu skumju devu. Mīļākā kompozīcija ir tieši trešā pēc kārtas — Hag, kurā iespējams ir vissmagākais kāpinājums albumā.
Nevar jau teikt, ka ieraksta otra puse ir kaut kādā ziņā īpaši draņķīgāka. Stils, protams, ir tāds pats un kompozīcijas ir pietiekami labas, bet nav vairs tik interesantu kāpinājumu, vairāk ir atmosfērisko brīžu. Bet tas īpaši nebojā kopējo albuma iespaidu.
Kopsummā ieraksts ir absolūti nekomerciāls, priekš mūsdienu mūzikas ļoti savdabīgs. Tā nav popmūzika, ko var iebarot EHR klausītājam. Tā nav mūzika, kuru var klausīties ballītēs un dejot pie tās. Tā ir mūzika, ko vajag klausīties vienam klusumā un vislabāk tumsā, lai būtu absolūts baudījums. Un jā, Stīvens Vilsons un Mikaels Akerfelds ir mūsdienu mūzikas ģēniji, kuri spēj radīt, neietekmējoties no publikas pieprasījuma un standarta.
Atzīme — 9/10
