Sufjan Stevens - All Delighted People EP

Par Sufjanu Stīvensu pastiprināti esmu interesējies jau kopš tā brīža, kad pirmo reizi izdzirdēju skaņdarbu Chicago no ģeniālās 2005. gada plates Illinois. Kopš tā albuma izdošanas, man pret šo vīru ir bijušas divējādas izjūtas — no vienas puses, ļoti cienu un ar prieku klausos lielāko daļu viņa ierakstu, bet no otras puses, pēdējais ieraksts The BQE mani neizrāva. Ar šādām izjūtām arī uzņēmu ziņu par to, ka negaidīti izdots šis EP — it kā priecājos, taču arī nezaudēju piesardzību, jo nebija ne jausmas, ko no All Delighted People var gaidīt.

Pirmais, kas, klausoties disku, ienāca prātā bija tas, ka ieraksts ir sasodīti garš — astoņas kompozīcijas stiepjas 59 minūšu ilgumā, turklāt viena no tām ir 17 minūtes gara... Turklāt, par nelaimi, šoreiz (galu galā, tā ne tuvu nav pirmā reize, kad Stīvenss rada tik garus skaņdarbus) tie vietumis izklausās patiesi izstiepti un pārstiepti. Piemēram, Djohaiah pirmās piecarpus minūtes ir dzirdama psihedēliska improvizācija, kura, lielākoties, nav ar īpašu attīstību, bet, šķiet, nedaudz garlaicīga un stagnējoša, All Delighted People abas versijas (kuras tiek izmantotas kā centrālās EP asis) sasniedz savu loģisko noslēgumu neskaitāmas reizes, bet tāpat turpinās...

Ja skanējuma ilgums šajā ripulī ir neliels traucēklis, tad pats skanējums šoreiz ir samērā patīkams. Prieks, ka detroitietis šoreiz vēl nav izmantojis elektroniskos instrumentus un futūristiskos muzikālos motīvus (solīts, ka tādā garā tikšot ieturēts nākamais disksThe Age Of Adz, kas tiks izdots oktobrī), kā arī tas, ka viņš ir palicis uzticīgs savam ierastajam, muzikāli askētiskajam stilam (tas nekas, ka samērā bieži tiek izmantoti visdažādākie orķestra instrumenti - ieraksti tāpat izklausās vienkārši un bez nesarežģīti). Starp citu, interesanti, ka no abām tituldziesmu versijām man tuvāka un mazāk komplicēta šķiet tieši klasiskā roka, nevis oriģinālā — jā, protams, tai beigās ir diezgan grūti uztverama, psihedēliska elektronikas improvizācija, taču kopumā šī ir ļoti patīkama kompozīcija.

To, ka Sufjans ir un paliek Sufjans, noliegt nevar, un All Delighted People ir tam kārtējais apliecinājums. Viņam līdzīgu nav, un šajā žanrā viņam konkurentu nav. Šis ir kārtējais pierādījums tam, ka mūziķim komercija ir pilnīgi vienaldzīga, tam, ka popularitāte nav pašmērķis. Šis EP nav masu produkts — esmu drošs, ka pat ne visi viņa cienītāji ar sajūsmu to uztvers. Taču tajā pašā laikā esmu drošs, ka fani šo novērtēs un iemīlēs, un tas šajā gadījumā ir pats galvenais.

7.5/10