Sufjan Stevens - The Age of Adz

Dāmas un kungi, iepazīstieties Sufjans Stīvens — es varu derēt, ka par šo dziesminieku jūs neko neesat dzirdējuši. Vai ne tā? Nu, lūk Sufjana stāsts sākās pirms 35 gadiem, kad viņš iznācis no mātes miesām jau pavisam drīz (pēc pāris gadiem) sācis mācīties visus sev zināmos un arī sev nezināmos instrumentus, vēlāk šo multiinstrumentālista prasmi viņš izmantojis egocentriski ierakstot visas instrumentālās  un vokālās partijas gan 2005. gada Illinois, kas tiek uzskatīts par līdz šim pēdējo pilnvērtīgo/īsto Sufjana albumu, gan arī 4 albumus iepriekš. Skaidrs, ka vīrš, kurš savas multiinstrumentālista gaitas sāka ar tādu instrumenta kā oboja spēlētprasmes apguvi, nevar aizrauties ar metālu, tādēļ Sufjans Stīvens ir folka dziesminieks, kas izceļas ar bagātīgiem aranžējumiem.

Šovasar izdotais mazais albumiņš All Delighted People (ar hronometrāžu ap 59 minūtēm) ar 8 dziesmām  atšķīrās gan no Seven Swans, gan Michigan, gan Illinois albumiem, tajā Stīvensa jaunskungs bija atkāpies no savas liegās dziedāšanas akustiskās ģitāras pavadījumā pievēršoties psihodēliskiem eksperimentiem elektronikas jomā. Skaidrs, ka konservatīvākajiem grupas "faniem" Stīvensa jaunais skanējums šķita pārlieku sarezģīts, neklausāms, tāpat viņiem šķita, ka viss Sufjana šarms ir pazudis. Līdzīgi domāja arī mans kolēģis Normunds, rakstot šā EP recenziju (skat. eRoks.lv arhīvā), tiesa viņš prata arī to objektīvi novērtēt ieliekot tam augsto 7,5 vērtējumu.

Personīgi, ja man līdz galam Sufjana akustiskais folka šarms līdz galam nebija īsti saprotams, tad šis albums manas domas par Sufjanu Stīvensu ir izmainījis. Jā, tas ir pašapmierinošs, pārlieku pārcepināts radošajā albuma cepšanas procesā, tomēr kaut kādā savdabīgā veidā, tas mani šoreiz uzrunā, pat ļoti. Plate sākās ar tādu kā rēgu no iepriekšējā Sufjana skanējuma Futile Devices, bet jau ar nākamo Too Much Stīvens mums parāda savas jaunās motorizētās, hiphopīgās ietekmes, apvienojot to visu ar sev iepriekš raksturīgo barokpopa patosu, radot kārtīgu, niansētu un varbūt pat grūti uztveramu skanējumu. Arī pārējais materiāls ir tikpat eksperimentāli epohālīgs un iespaidīgs, tiesa dažbrīd no šāda haosu nedaudz paliek garlaicīgi. Īpaši gribās izcelt titulskaņdarbu Age Of Adz, kas manuprāt ir ģeniāls eposs, beigas akustiskās ģitāras pavadībā ir absolūtā Sufjana Stīvensa dziesminieka talanta kulminācija. Pretrunīgāk vērtētais skaņdarbs ir noslēdzošais 25 minūšu garais Imposibble Soul, kurā kā izklausās viņš vienā skaņdarbā ir sametinājis visus outteikus (outtakes), kas neiekļuva īstajā albumā. Episki.

Ļoti oriģināls albums, bet tas nav vienīgais tā pluss. Dīvainā kārtā apakšā zem šiem eksperimentiem ir arī skaistas melodijas un gribās vien sacīt, ka Stīvensa dziesminieka prasmes pa šiem 5 gadiem ir tikai augušas, diemžēl daudzi savu personisko aizspriedumu dēļ to nespēs novērtēt.

Albumam lieku 9 zvaigznes no 10.